Dažkārt ir tādi sajūsmas brīži, kurus nav iespējams aprakstīt vārdiem, piemēram, tiekoties «dzīvajā» ar saviem bērnības laiku elkiem. Elpa aizraujas, rokas svīst, un tu pilnīgi zaudē iespēju kontrolēt sevi.
Dažkārt ir tādi sajūsmas brīži, kurus nav iespējams aprakstīt vārdiem, piemēram, tiekoties “dzīvajā” ar saviem bērnības laiku elkiem. Elpa aizraujas, rokas svīst, un tu pilnīgi zaudē iespēju kontrolēt sevi. Atceroties Elvisa Preslija un “Bītlu” laikus, kad cilvēki aiz sajūsmas ģība jau tādēļ vien, ka ieraudzīja mūziķus parādāmies uz skatuves. Bez ģībšanas gan iztika, bet tuvu tam aizvakar “Sapņu fabrikas” telpās jutās apmēram puse no aptuveni 2000 cilvēku, kas bija atnākuši uz “Clawfinger” koncertu. Atmiņā atausa pirms gadiem sešiem piedzīvotie festivāli Jelgavas estrādē – “Mēs Tornim” ziedu laiki, “Roks par…” un “Roks pret…” akcijas. Brīnišķīgi pavadītais laiks. Lēkāšana, staigāšana pa tumšajām pilsētas ielām, dziedāšana. Un nākamajā rītā sajūta ir tāda kā narkomānu aprakstos par “brīnišķīgo pasauli” – tu skaties uz kokiem, un tie ir brīnišķīgi, paveries peļķē, un šķiet, ka nekā brīnišķīgāka par to nevar būt. Īstenībā ar narkotikām tam nav nekāda sakara, tā ir vienkārši patiesas laimes izjūta, īsie laika sprīži garajā dzīvē, kad ir iespēja izbaudīt patieso “dzīves garšu”. Žēl tikai, ka pēc šīm izjūtām pēdējā laikā jādodas uz Rīgu, Liepāju, Limbažiem vai vēl nez kur citur, tikai ne Jelgavā. Nav jau tā, ka nekas nenotiktu, drīzāk nevienam šeit tas nešķiet vajadzīgs. Pustukša zāle uz “Ay-Kherel”, 50 cilvēku uz Mielava vasaras koncertu vai 10 klausītāju uz zviedru “Hell On Wheels”… pilsētā, kurā ir vairāk nekā 65 000 iedzīvotāju.
