Kā jau universitātes sporta dzīves vadītājam, bez sportiskām aktivitātēm nepaiet ne diena.
Kā jau universitātes sporta dzīves vadītājam, bez sportiskām aktivitātēm nepaiet ne diena. Pagājušās nedēļas nogalē Studentu bataljona izlases sastāvā Priekulē pie Cēsīm startēju zemessardzes biatlona sacensībās veterānu grupā. Laikam tā man ir laimīga vieta, jo par pirmo vietu kopvērtējumā saņēmām kausu tāpat kā 1968. gadā, kad startēju Latvijas izlasē. Šo tālo gadu uzvaru atceros īpaši, jo uzvarēju vēlāko četrkārtējo olimpisko čempionu no Sverdlovskas Tihonovu.
Taču priecīgais notikums nespēj mazināt to rūgtumu, kuru izjūtu joprojām par postā aizlaistajām mazkalibra šautenēm Lauksaimniecības universitātē. Pirms pēdējām sacensībām ar lielām pūlēm izdevās no lūžņu kaudzes savākt vienu kaut cik normālu ieroci. Savulaik tās pirkām par 350 rubļiem, kas nebija maza nauda. Toreiz augstskolā bija labi iekārtota šautuve, nāca studenti un trenējās. Izrādās, tagadējai zemessardzes vadībai šie ieroči nebija vajadzīgi. Jāatceras, ka normālu mazkalibra šauteni tagad var nopirkt vismaz par 500 latiem. Acīmredzot tā ir attieksme pret zemessardzi, jo visi jau tagad runā tikai par profesionālu armiju. Vienīgi tiek aizmirsts, ka Sporta namā pabeidzam jaunu trenažieru zāli, kuras iekārtošana prasa zināmas rūpes. Kas saskārušies ar šādiem darbiem, mani sapratīs. Tie neļauj atslābt ne mirkli. Turklāt domāju izvietot zālē labas fotogrāfijas, kurās būs parādīti pareizie treniņu elementi. Tādēļ jau vairākas nedēļas katru dienu ar digitālo kameru cītīgi fotografēju sportistu treniņus.
Tā kā pildu arī Jelgavas pašvaldības deputāta pienākumus, trešdien piedalījos Finanšu komitejas sēdē, bet ceturtdien Domes sēdē. Patīkami, ka domnieki apstiprināja detālplānojuma izstrādi vairāk nekā 26 hektāru teritorijai starp Cukura ielu, dzelzceļu un Lielupi. Pagaidām tā ir visai nesakopta teritorija, bet jau pēc gadiem tur atradīsies tehnoloģiskais parks.
Šonedēļ vēl bija kāds prieks – par jauno konferenču telpu atklāšanu Domes ēkā. Protams, atradīsies burkšķētāji, ka pašvaldība pa nodokļu maksātāju naudiņu taisa lielos remontus savās telpās. Tādiem es varu atbildēt tikai vienu – tās ir darba telpas, un, tuvojoties Latvijas iestājai Eiropas Savienībā, nepieciešamība pēc tādām tikai augs. Tā ir vieta, kur rīkot seminārus un gūt zināšanas, kā tikt pie naudiņas pilsētas attīstībai.
Šodien kopā ar ģimeni atkal būšu Priekulē, kur slēpošu veterānu mačos. Šonedēļ pāris reižu vakaros aizbraucu uz Ozolnieku dīķi, kur ziemā iekārtota lieliska slēpošanas trase ar mehānisku vilcēju. Izjūtas tajā neaizmirstamas – kā no kalna.
