«Paldies, jelgavnieki, par interesanto spēli. Man gribētos uzslavēt visu jūsu komandu. Vienīgi nākamās reizes gribētu redzēt uz «Zemgales» formas spēlētāju uzvārdus».
“Paldies, jelgavnieki, par interesanto spēli. Man gribētos uzslavēt visu jūsu komandu. Vienīgi nākamās reizes gribētu redzēt uz “Zemgales” formas spēlētāju uzvārdus.” Citāts no atsauksmēm Latvijas Hokeja federācijas interneta mājas lapā pēc kluba “Zemgale” komandas spēles ar “ASK/Ogre” sestdien Jelgavā, kur mājinieki zaudēja ar 3:6 (pa periodiem – 1:1, 1:2, 1:3). Ar šo spēli noslēgusies zemgaliešu debija regulārajā čempionātā un sākusies gatavošanās “play off” spēlēm.
Laikam jau zināmā mērā var attaisnot kluba vadības izvēli pirmos spēles kreklu komplektus gatavot bez uzvārdu uzdrukas. Pēc iepriekšējās sezonas, kad armijas hokeja komanda, par savu mājvietu izvēloties Ogri, aizgāja no Jelgavas, vēl bija pārāk daudz neskaidrību par to, kas turpmāk spēlēs “Zemgalē”. Taču dažas svarīgas lietas gan šī pirmā sezona bija pierādījusi. Pirmām kārtām – Jelgavas hokeja fani pelnījuši savu profesionālu Latvijas čempionāta komandu un otrām kārtām – sešas jauno hokejistu vienības, kas trenējas Jelgavas Ledus hallē, ir pelnījušas nopietnas karjeras izredzes savā klubā.
Komandas īsa vēsture
“Tā patiešām ir īsa,” apstiprina “Zemgales” menedžeris un trenera asistents Jānis Ozollapa. Doma par jaunu komandu radusies tūlīt pēc ASK aiziešanas sezonas beigās, bet praktiski vienība nodibinājās rudenī. “Zemgale” izplatījusi informāciju visiem profesionāļu klubiem, ka vāc “autsaiderus”, tos, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav iekļuvuši komandu sastāvā. Jaunās “Zemgales” kluba komandas pirmā sanāksme notikusi 14. augustā.
“Sanāca 16. Viens aizsargs – Ņikiforovs –, viens centra spēlētājs – Jānis Svitiņš –, pieci vārtsargi un pārējie uzbrucēji. Vēlāk jau sāka nākt klāt, citus savukārt nācās atskaitīt – neiederējās tādā komandas modelī, kādu es redzēju,” atceras Vladimirs Bistrovs, bijušais Rīgas “Dinamo” vārtsargs nu jau ar 21 gada stāžu trenera amatā un kopš pērnā gada augusta – Jelgavas hokeja komandas galvenā trenera postenī.
“Kamēr citas komandas var nodoties normālam sezonas treniņu procesam, mums turnīra gaitā ir arī jāpaaugstina hokejistu fiziskā kondīcija,” 2003. gada rudenī pirms jaunās zemgaliešu komandas starta Latvijas čempionātā “Ziņām” neslēpa fiziskās sagatavotības treneris, savulaik valsts airētāju izlases dalībnieks Andris Kudurs. “Varētu būt arī labāk,” viņš bilst nu jau pēc pēdējā mača regulārajā turnīrā. Tomēr abi treneri nenoliedz komandas izaugsmi, kas izpaužas kā arvien nopietnāks pretspars čempionāta labākajām vienībām. Savā veidā to apliecina arī spēļu skatītāji, kas arvien kuplākā skaitā apmeklē Jelgavas Ledus halli un prot novērtēt puišu centienus.
Izaugsme ir “pieklājīga”
Komanda pirmoreiz uz ledus tikās 2003. gada septembrī. Pašreiz tās sastāvā ir trīs vārtsargi un 19 laukuma spēlētāju. Ja salīdzinām ar ideālo piecu maiņu variantu, sols neapšaubāmi mazliet “par īsu”, taču labam sākumam – pietiekami, atzīst treneri. “Esam atraduši vairāk vai mazāk optimālo sastāvu. Traumas gan neļauj veidot pieciniekus tā, kā būtu iecerējuši. Par maz bijis laika un iespēju, lai izveidotu aizsargu pārus un uzbrucēju trijniekus no hokejistiem, kas vienādi jūt spēles situāciju un cits citu,” stāsta V.Bistrovs.
Tomēr kopumā viņš komandas izaugsmi šajā faktiski īsajā laika sprīdī vērtē kā “pieklājīgu”. “Ir uzlabojusies spēle uzbrukumā un vidējā zonā, parādās spēles zīmējums, vairāk asu momentu, akurātāks darbs ar ripu,” treneris raksturo komandas pašreizējās kvalitātes, atceroties, ka sākumā “gandrīz raudājis”, skatoties, kas notiek laukumā.
Hokejs – kolektīva spēle
Hokeja spēlētājam jābūt vispusīgi attīstītam, veiklam, ar labu kustību koordināciju – abi treneri uzsver, cik nozīmīga ir individuālā meistarība, ko veido talants kopā ar sūru darbu treniņos. Tomēr ne mazāk svarīgi ir saprast un izjust, ka hokejs ir kolektīva spēle. “Ja viens gūst vārtus, divdesmit priecājas. Ja viens kļūdās, divdesmit bēdājas un pat raud. Ja spēlētājs nedzīvo ar komandas priekiem un bēdām, tas ir mīnuss,” V.Bistrovs atzīst, ka tieši šī komandas interešu neievērošana likusi izšķirties par daža individuāli laba spēlētāja atskaitīšanu no kluba.
Protams, situāciju sarežģī arī tas, ka puiši nāk no dažādiem klubiem, kur katrs treneris ir savas spēles manieres cienītājs.
Fiziskā sagatavotība ir ļoti svarīga, bet ne svarīgāka par domāšanu, uzsver abi treneri. “Ir jāsaprot hokejs, lai saprastu, ka tas nav fiziskais nogurums, kura dēļ spēles situācijā tiek piedzīvots zaudējums. Tas ir brīdis, kad hokejistam sāk jukt spēle, kad viņš nespēj izsekot tās gaitai,” kopā ar puišiem analizējot kārtējo videomateriālā uzņemto spēli, V.Bistrovam uz to nācies norādīt visai bieži.
Slavēšanai vēl par agru
“35 minūtes stāvēju un priecājos,” treneris atceras komandas lielisko spēles sākumu un apņēmību mačā pret “Liepājas metalurgu”, kur vairāk nekā pusi laika zemgaliešiem izdevās noturēties vadībā. “Bet pēc tam ir skumji redzēt, kā šī pati komanda pārvēršas par to, kas bija sezonas sākumā. Kad aizmirstas spēles disciplīna un par trenera uzdevuma izpildi jāliek divnieks,” V.Bistrovs uzskata, ka pieci mēneši komandas pastāvēšanā ir laiks, kurā iespējams “tikt skaidrībā” par katru no 22 spēlētājiem, par viņa atšķirīgo raksturu, kas prasa arī savu attieksmi no trenera. Ar uzslavām viņš pagaidām neaizraujas, jo, “kamēr puiši nemācēs profesionāli analizēt savu darbību, tās var tikai kaitēt”.
Aicināts nosaukt komandas kodolu, viņš uzskaitījumu sāk ar kapteini Aleksandru Škarstānu – hokejistu, kas nebaidās treniņu darba un ir pārējo komandas dalībnieku cienīts. Min arī Maksimu Petruku un Arti Podziņu. Uzslavu tomēr izpelnās arī komandas pats jaunākais, trešais piecinieks – Feoktistovs, Einiks, Āboliņš, Griškevičs un Luters –, kas guvis tikpat daudz vārtu, cik pirmā piecinieka spēlētāji. “Puiši ir nākamā gada Latvijas izlases kandidāti 1985. – 1986. gadā dzimušo grupā. Gribas ticēt, ka līdzīgi viņiem izcelsies arī Semjonovs, kas jau tagad ir izpalīgs kritiskās situācijās,” citkārt bargais treneris tomēr gluži bez atzinīgiem vārdiem neiztiek.
Čempionāta A grupas komandās neapšaubāmi ir fiziski stiprāki, ātrāki un izturīgāki hokejisti. Jaunajiem zemgaliešiem pret tādām vienībām pagaidām ir savs ierocis – neļaut pretiniekam “vest savu spēli”. Skatītāji ir aculiecinieki, ka tas viņiem arī izdodas arvien biežāk. Taču ne līdz galam, ne visa mača garumā, tāpēc acīmredzot arī treneri pagaidām ir uzslavās skopi.
Novērtē arī pretinieks
Kopš vakardienas komanda ar jaunu sparu sākusi divu nedēļu gatavošanās posmu “play off” spēlēm. Vēl nav zināms pirmā mača pretinieks, taču ir skaidrs, ka tā būs A grupas komanda un pirmā no trim izslēgšanas turnīra spēlēm risināsies 9. martā Jelgavas Ledus hallē. Nākamā tikšanās – konkurenta laukumā, un, ja būs nepieciešama trešā, tad arī tā notiks izbraukumā. Zaudējuma gadījumā zemgalieši 19. martā turpinās cīņas par 5. – 8. vietu.
Lai nu kādā vietā savu pirmo Latvijas čempionātu beigs hokeja klubs “Zemgale”, galvenais treneris ir gandarīts, ka, salīdzinot ar sezonas sākumu, mainījusies gan skatītāju attieksme pret komandu, gan arī pretinieki to sākuši respektēt: “Esam spējuši panākt, ka pat spēlēs pret Latvijas spēcīgākajām komandām pretinieki nesēž uz soliņa tērgādami un smaidīdami, pilnībā izmanto spēles pārtraukumus – acīmredzot ir ko nopietni pārrunāt.”
“Pagaidām vēl pāragri atklāt nākamās sezonas apsvērumus un plānus,” bilst komandas menedžeris Jānis Ozollapa. Taču ir skaidrs, ka tiks darīts viss, lai arī turpmāk Zemgalei būtu sava profesionāla hokeja komanda. Viena no cerībām – ka līdzšinējiem sponsoriem – firmām “Tērvetes alus”, “Jelgavas Cukurfabrika”, “Baltijas apdrošināšanas nams” un “in2net” – pievienosies vēl kādi atbalstītāji. Vēl viena – ka atsevišķi spēlētāji un komanda kopumā pārliecinošāk apliecinās arī savu gribu attīstīties.
“Mēs esam šeit un gribam strādāt, lai dotu iespēju puišiem nepazust, spēlēt labos apstākļos un labā čempionātā,” saka nu jau par jelgavniekiem sevi dēvējošie Vladimirs Bistrovs un Andris Kudurs.
