Man ir septiņpadsmit gadu, esmu smēķētāja. Mācos Kalnciema vidusskolā, kur par šo problēmu skolotāja Austra Klupšas vadībā gatavoju zinātnisko darbu, ko esmu nosaukusi «Pelēkais cilvēks».
Man ir septiņpadsmit gadu, esmu smēķētāja. Mācos Kalnciema vidusskolā, kur par šo problēmu skolotāja Austra Klupšas vadībā gatavoju zinātnisko darbu, ko esmu nosaukusi “Pelēkais cilvēks”.
Lielā mērā mūsu skolā personāls (skolotāji, apkopēji utt.) ir divas konfliktējošas sabiedrības daļas. Neuzskatu, ka smēķēšana ir kaut kas labs, taču šiem strīdiem nav jēgas – ir pienācis laiks atrast kompromisu. Skolas audzēkņi smēķēt dodas uz tuvējo mežmalu. Tur pēc “dabas draugu” ilggadējiem apmeklējumiem paliek vietēja mēroga Getliņi – izgāztuve. Arī paši jaunieši nav apmierināti ar savas rīcības rezultātu, kā arī par to, ka aukstumā vai lietū nākas doties ārā, lai apmierinātu savas smēķētāja vajadzības. Nezinu gan, ko par to saka likumi, bet es vēlētos piedāvāt kompromisu – smēķētavu netālu no skolas, ar jumtiņu un sienu pret valdošajiem vējiem. Tādu, kurā ir atkritumu tvertne, kas laiku pa laikam tiek tukšota. Turklāt vēl jābūt norādei, ka tur var atrasties tikai tie skolēni, kuriem ir vismaz sešpadsmit gadu un vecāku atļauja smēķēt.
Prognozēju, ka pēc dažiem gadiem tāda smēķētava nebūs vajadzīga, jo jauniešu attieksme pret šo netikumu ir mainījusies. Apjautājot vairākus vienaudžus, uzzināju, ka vairums neuzskata smēķēšanu par mūsdienīga stila elementu. Pirms pāris gadiem, “ievelkot dūmu”, varēja kļūt populārs. Tagad šī problēma nav tik aktuāla, kaut gan vēl pastāv. Piemēram, vidusskolēni taču nepazīst septītklasniekus (ja vien starp viņiem nav brāļu vai māsu), bet zēnu no septītās klases, kas kopā ar vecāko klašu skolas biedriem iet smēķēt, protams, vismaz šī sabiedrības daļa pazīst gan pēc vārda, gan arī dažām rakstura īpašībām. Lai kādas būtu nākotnes vīzijas, jāatzīst, ka smēķējoši jaunieši ir un vajadzētu gan “pabarot vilku, gan atstāt kazu dzīvu”.
