Padomju laikos 23. februārī plašajā impērijā atzīmēja armijas kārtējo gadadienu. Vispārējās karaklausības apstākļos tā pat bija kļuvusi par tādu kā «vīriešu dienu».
Padomju laikos 23. februārī plašajā impērijā atzīmēja armijas kārtējo gadadienu. Vispārējās karaklausības apstākļos tā pat bija kļuvusi par tādu kā “vīriešu dienu”.
Pirmā pasaules kara beigās 1918. gada februārī boļševistiskās Krievijas jaunizveidotā Sarkanā armija frontes līnijā Pleskava – Narva apstādināja vācu uzbrukumu Petrogradai, un ar to arī kļuva iespējama šīs komunistiskās impērijas izveidošanās. Padomju impērijas posts, represijas pret nevainīgiem cilvēkiem lielā mērā skāra arī pašu armiju. 1938. gadā Maskavā tika apmelots un nobendēts arī pirmais Sarkanās armijas komandieris latvietis pulkvedis Jukums Vācietis.
Padomju armijas loma impērijas brukšanas laikā – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā – bija daudzējādā ziņā nosodāma. Tomēr Latvijā, paldies Dievam, var teikt, ka saprāts un cilvēcība guva virsroku arī viņā barikāžu pusē. Diemžēl šajā atbrīvošanās kustībā 1991. gada janvārī neiztika bez asinsizliešanas, taču padomju armijas karavīri tur droši vien nebija tik vainīgi. Šajā “Novadiņā” ir stāsts par kādu spilgtu epizodi jelgavnieku attiecībās ar padomju armiju atmodas sākumā. Tas bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK), grupas “Helsinki – 86” Jelgavas nodaļas pikets pie toreizējās padomju apakšvirsnieku skolas Dambja ielas kazarmās (tagad tur atrodas pilsētas tiesa). Šo notikumu jelgavnieku LNNK līderis Edijs Putnieks ir aprakstījis Andra Žukovska izveidotajā un 1989. – 1991. gadā iznākušajā laikrakstā “Jelgavnieks”. Rakstu pārpublicējam ar dažiem saīsinājumiem un paskaidrojumiem.
1989. gada 23. februāris Jelgavā
Ap pulksten 9 pie praporščiku skolas kazarmām Sarkanarmijas ielā ieradās grupas “Helsinki – 86” un LNNK pārstāvji, lai ar plakātiem apliecinātu attieksmi pret okupācijas karaspēku. Tūlīt parādījās “čekisti” un bez kautrēšanās no metra attāluma sāka piketētajus filmēt un fotografēt. Piketu apskatīt bija ieradies arī pilsētas partijas komitejas sekretārs. Viņš braši nosoļoja garām plakātiem “Rodina – maķ zavjot” (“Māte – dzimtene sauc”) un “Okupanti, vācieties mājās!” un aizgāja novēlēt padomju virsniekiem priecīgus svētkus. Pēc aizkustinošas sarokošanās viņš iesēdās savlaicīgi piebraukušā volgā un atstāja svinību vietu.
Ap pulksten 10 ieradās vēl daži LNNK piekritēji. Savukārt trīs dāmas, iespējams, virsnieku sievas, piebiedrojās piketam ar saviem plakātiem, no kuriem uzzinājām, ka “Sovetskaja armija – armija mira un internacionalizma” (“Padomju armija – miera un internacionālisma armija”) un agresīvāku tekstu: “DNNL: ņe boiķes, mi streļatj ņe budem. CA: ne boiķes, mi vam streļatj ņe daģim” (“LNNK: nebaidieties, mēs nešausim. Padomju armija: nebaidieties, mēs jums šaut neļausim!”). Bija arī tāds plakāts: “Latiškije strelki – Krasnaja armija – Sovetskaja armija. Aizsargi – legioņeri – ļesnije bratja – ekstremisti iz DNNL” (“Latviešu strēlnieki – Sarkanā armija – Padomju armija. Aizsargi – leģionāri – meža brāļi – ekstrēmisti no LNNK”). Piketam pievienojās vairāki studenti, kas sāka dziedāt latviešu karavīru dziesmas. Par atbildi caurlaides logā tika izlikti jaudīgi skaļruņi. Piketētāju priekšā atradās automašīna “Moskvič”. No caurlaides telpām iznācis vīrs pabrauca to drusku tālāk. Pēc kāda brīža piketa virzienā lielā ātrumā drāzās divas armijas smagās automašīnas KamAZ ar valsts numuriem 67 – 65 KHP un 65 – 63 KHP (šoferi “afgāņu” formās) un, plakātu turētājus apšļākušas ar dubļiem no galvas līdz kājām, strauji nobremzēja cieši pie automašīnas, kur atradās LNNK un “Helsinki – 86” pārstāvji ar videokameru. Abas automašīnas nostājās starp piketētājiem un kazarmu sētu. Klātesošie valsts autoinspekcijas pārstāvji uz satiksmes noteikumu pārkāpumu nereaģēja.
Atvērās kazarmu vārti un izsoļoja armijas orķestris. Skanot maršam, tas aizsoļoja Ļeņina (Lielās – red.piez.) ielas virzienā. Piketētājos izcēlās neliels apjukums. Vieni devās līdzi armijas kolonnai, citi palika uz vietas. To izmantoja “čekisti” un oficieru “madamas”, kas naidā zvērojošām acīm metās virsū piketētājiem un plēsa plakātus. Vairāki “čekisti” mēģināja iegūt videokameru, bet Silvija Rozīte paguva iekāpt automašīnā.
Ar palikušajiem plakātiem piketētāji pavadīja kolonnu līdz Centrālajam (Hercoga Jēkaba – red. piez.) laukumam. Ap pulksten 12 tur ieradās LLA (tagad LLU – red.piez.) studenti, kas protestēja pret militārās mācības uzspiešanu augstskolās. Pēcpusdienā pikets uz kādu brīdi pārvietojās pie izpildkomitejas (tagad Domes ēkas – red.piez.). Vilnis Lisments turēja plakātu ar uzrakstu “Pozor ubijcam afganskovo naroda” (“Kauns afgāņu tautas slepkavām”). Kāds šovinists pieskrēja klāt pie viņa, izrāva no rokām un saplēsa šo plakātu, tad uzbruka Lismentam, sitot ar rokām un kājām. Izrēķināšanos pārtrauca pūlis. Notikumu vēroja arī miliči un “čekisti”. “Čekists” notikušajam nepiegrieza nekādu vērību. Milicijas darbinieks pret uzbrucēju pakratīja pirkstu un aizrādīja, ka uzvesties vajagot solīdāk.
Piketētājiem nācās dzirdēt visdažādākās replikas. To būtība parasti grozījās ap domu, ka latvieši kā tauta ir jāiznīcina. Kāds šovinists, piegājis pie milicijas seržanta, vaicāja: “A, gģe že puļemjot?” (“Bet kur ir ložmetējs?”). Uz jautājumu, kāpēc tas vajadzīgs, sekoja atbilde: “Ih vseh nado perestreļaķ!”
Savu protestu pret militārismu izteica pat bērni, demonstratīvi iznīcinot rotaļu ieročus. Vairāki cilvēki uzmundrināja un atbalstīja piketētājus, pat piedāvāja termosos atnestu kafiju. Pulksten 18, savākuši rotaļlietu atliekas, piketētāji bez starpgadījumiem aizgāja.
Aļģimanta Burbas piebilde pēc 15 gadiem
Manuprāt, šis pikets tiešām bija viens no drosmīgākajiem, saspringtākajiem atmodas laika notikumiem mūsu pilsētā. Tajā piedalījās – sākumā 40 līdz 50, bet vēlāk apmēram simts jelgavnieku un studentu. Turklāt no studentiem vairākumā bija meitenes. Mēs savā LNNK dalībnieku lokā jau kādu nedēļu iepriekš bijām sākuši gatavot plakātus, ko piketētājiem vajadzētu turēt. Tā kā Jelgavā LNNK bija cieši saistīta ar Tautas fronti (TF līdzpriekšsēdētājs Imants Geidāns bija LNNK kustības dalībnieks), arī šajos lozungos ievērojām LTF nostādni, ka plakātiem jābūt mēreniem, lai neizprovocētu padomju armiju uz vardarbību un asinsizliešanu. Mēs bijām uzrakstījuši, piemēram, tādus saukļus: “No valsts militārā budžeta – 1% kultūrai”, “No valsts militārā budžeta – 1% izglītībai” un tamlīdzīgus. Tos novietojām manā darba smagajā automašīnā furgonā un devām visiem, kas to vēlējās. Taču daži LNNK dalībnieki, gan “helsinkieši”, bija sarakstījuši krietni radikālākus lozungus, un emocijas piketā sita krietni vētraināku vilni, nekā sākumā varējām iedomāties. Taču, cits citu iedrošinot, izturējām gan brīdi, kad mums virsū ar rēcošiem motoriem spiedās armijas automašīnas (pa trotuāru, kur stāvēja piketētāji, tām traucēja braukt elektrības stabi), gan ieroču vicināšanu sētas viņā pusē, gan provokatīvo, šķiet, virsnieku sievu lamāšanos un piketēšanu mums blakus. Turklāt nosargājām arī videokameru, ko mums centās atņemt “čekisti”. To, ka karavīri uz mums varētu šaut, kā draudēja viens majors, savās domās nepieļāvām. Visa šā pasākuma dēļ parāde aizkavējās apmēram par stundu. Padomju karavīri soļoja, nokāruši degunus, un tā arī bija pēdējā viņu parāde Jelgavā. Diemžēl vairāki atmodas cīņu biedri jau aizgājuši aizsaulē. Tā tas ir arī ar Ediju Putnieku. Pirms pāris gadiem satiekoties, aprunājos ar toreizējo Jelgavas “helsinkiešu” līderi Silviju Rozīti. Viņai bija aprēķināta 56 latu pensija, taču dzīvoklis mēnesī izmaksājot sešdesmit latu. Tolaik, kad cīnījāmies par savu neatkarību, likās, ka dzīve uzlabosies ātrāk…
Paldies par palīdzību materiāla sagatavošanā Andrim Žukovskim un Andrim Tomašūnam.
