Izrādās, ka «Opus Pro» leģendārais «Rozā lietus» var līt ne tikai šovakar, bet arī šodien.
Izrādās, ka “Opus Pro” leģendārais “Rozā lietus” var līt ne tikai šovakar, bet arī šodien, “Līvu” tautasdziesmas statusā nonākušais “Dzelzsgriezējs” var tikt ne tikai šķībi nodziedāts pēc pāris alu iztukšošanas kādā karaoke bārā, bet arī šķībi nospēlēts, alu nemaz nelietojot. Te nu bija – folkfestivāls.
Ja kāds gaidīja šai pasākumā atklājamies jaunus Kaspara Dimitera konkurentus, kā to varēja noprast pēc pirmajām dziesmām projāmejošo sarūgtinājuma pilnajās acīs, tad šķiet, ka tas laiks ir garām. Ne velti paši organizatori atzina, ka folkfestivāls ir pārtapis par rokfestivālu. Sagurusī, vilšanās pilnā vakara vadītāja (pazīstama arī kā radio SWH balss) Horena parādīšanās uz skatuves stilizētajā tautiskajā tērpā tikai apliecināja to, ka arī viņš ir ieradies neīstajā veidolā un gatavojies kaut kam citam.
Tomēr lielāko sašutumu izraisīja pats festivāla noslēgums, kad visiem dalībniekiem būtu bijis jāvienojas kopīgā dziesmā – Studentu folkfestivāla himnā –, bet izrādījās, ka tālāk par pirmo pantiņu aptuveni 30 cilvēku lielais “zvaigžņu” koris tikt nespēja, tā teikt, vārdi aizmirsās. Kur tad paliek demagoģiskie spriedelējumi par to, ka roks īstenībā arī varētu būt studentu folks un folks varētu būt arī ne kā mūzikas stils, bet kā studentiskuma muzikālās gaumes rādītājs… cilvēkiem, kas pat tālāk par pirmo pantiņu nespēj tikt dziesmā, ko no Jelgavas studentu dzīves atceras vēl šo pašu dziedoņu vecāki.
