Vērojot mūzikas festivāla «Sinepes un medus» attīstību, kļuva skaidrs, ka ģitāras apmācībai pievērsta nepelnīti maza uzmanība.
Vērojot mūzikas festivāla “Sinepes un medus” attīstību, kļuva skaidrs, ka ģitāras apmācībai pievērsta nepelnīti maza uzmanība. Tā madonietis Imants Pulkstenis skaidro ģitāristu sesijas tradīcijas iedibināšanu pirms septiņiem gadiem. Kopš tā laika pieredzi un zināšanas ģitārspēlē guvuši 283 dalībnieki, un arī šā pavasara skolēnu brīvdienās – no 15. līdz 20. martam – jaunos ģitāristus Madonā gaida paraugdemonstrējumi, individuālās nodarbības dažādos stilos, “jam sessions”, iespēja iepazīt skaņu tehniku, ģitāru uzbūvi un kopšanu, izglītojoši priekšlasījumi par citām muzikālām tēmām. Sesija nav iedomājama bez tādiem savas jomas virtuoziem kā Andris Kārkliņš (flamenko) un Valdis Vanadziņš (blūzs), un šais gados sarīkojumu atbalstījuši desmitiem lielisku latviešu un ārzemju mūziķu un lektoru. Šā gada ārzemju viesu vidū gaidāmi pagājušovasar Saulkrastos redzētais “tapping” speciālists Envers Izmailovs, ģitāristi no Tallinas Konservatorijas džeza trio, grupas “Mumiy Troll” un daudzi citi. Sesijai jāpiesakās līdz 10. martam. Anketas un sīkākas ziņas par pieteikšanos saņemamas pa e – pastu [email protected].
Bet šai lappusē īsās pārdomās par sesiju dalās divi jelgavnieki: dažādu ģitārspēles tehniku skolotājs Uldis Beitiņš (no sesijas sešiem gadiem piedalījies trijos) un festivālu “Liepājas dzintars” un “Sinepes un medus” laureātes blūza grupas “Driving South” dalībnieks Edgars Rubenis (piecu sesiju dalībnieks), sesijas rīkotāja vārdiem, viena no pirmā gada dalībnieku vidū atrastajām pērlēm, kas nu jau labu laiku kuplina atzīto ģitārspēles profesionāļu skaitu.
***
Uldis Beitiņš:
Ģitāristu sesijā esmu piedalījies trīs gadus. Pirmajā reizē mans brālis, kas tolaik vēl tikai sāka nodarboties ar žurnālistiku, kaut kur dabūja informāciju un pieteikuma anketu uz šo pasākumu un iedeva man. Nākamos divus gadus organizatori sūtīja ielūgumus man personīgi. Tā bija tāda veselīga slimība – aizbraukt, pavērot, paklausīties un iemācīties dažādas spēlēšanas nianses no ģitārspēles meistariem.
Pirmajās sesijās vēl biju skolnieks un pasākumi notika skolas brīvlaikā, tāpēc bija laiks uz turieni doties, tagad tieši laika ir mazāk. Turklāt pēdējā apmeklētajā sesijā mani pārņēma sajūta, it kā tur būtu lielo meistaru salidojums, nevis jauno, “zaļo” puišu apmācība. Mēs – jauniņie – gājām klāt profesionāļiem, gribējām viņiem ko pajautāt, kaut ko iemācīties, bet nebija jau īsti sajēgas, ko un kā prasīt.
Īpaši grūti bija, kad Muravejs (basģitārists Aleksandrs Sircovs) vadīja divu stundu garās lekcijas, izsakoties muzikālajā leksikonā. Tad gan šķita, ka lielākā daļa klātesošo vispār nesaprata, par ko viņš runā, bet toties bija pamatīgs stimuls mācīties. Tad arī radās teiciens: “Iešu pārdošu ģitāru un nopirkšu sev labāk stilīgus džinsus.”
Svarīgi bija tas, ka mūzikas ziņā šo trīs gadu laikā biju nostājies uz savām kājām un sapratu, ko vēlos sasniegt un kāda būs mana nākotne mūzikā. Sesija bija pirmā vieta, kur es aptvēru, ka neesmu labākais, sāku apzināties, cik daudz vēl ir jāmācās un jādara.
Arī tagad iesaku jaunajiem ģitāristiem, tai skaitā saviem skolniekiem, piedalīties šajā pasākumā. Ar lielāko prieku pēc kāda laika atgrieztos Madonā, šoreiz gan nevis kā māceklis, bet gan kā pasniedzējs un dalītos pieredzē ar jaunajiem ģitāristiem.
Edgars Rubenis:
Par pirmo sesiju pirms septiņiem gadiem, cik atceros, uzzināju no meitenes, ar kuru kopā tolaik sāku mācīties ģitārspēli: viņa man iedeva informācijas lapu, kādas Imants, šķiet, gatavo vēl joprojām. Zīmīgi, ka īsi pirms došanās uz Madonu tēvs man nopirka pirmo nopietno ģitāru. Uz sesiju devos baiļu un nedrošības pārņemts: sākot ar bažām, vai nenozags ģitāru, un beidzot ar nedrošību – kā es tur izskatīšos. Neteikšu, ka uzreiz aizgāju kā plēsts, bet iejutos diezgan ātri. Man bija trīspadsmit gadu, ģitāru biju sācis mācīties nesen, un ļoti gribējās spēlēt, kur vien iespējams: nelaidu garām nevienu iespēju “padžemot”. Sevišķi patīkams atmiņā palicis bigbenda koncerts pirmās sesijas noslēgumā un iespēja uzspēlēt kopā ar viņiem. Ar gadiem uz skatuves rādītajām paraugdemonstrācijām klāt nākusi arī tā saucamā “kamorka” jeb individuālās nodarbības – katrs var nākt un skolotājam uzdot tieši savus jautājumus. Tas jaunajiem ģitāristiem ir sevišķi vērtīgi.
Nevaru teikt, ka Madonā mani priekšstati par ģitārspēli būtu apvērsti kājām gaisā, taču līdz ar pārliecību par to, ko varu, sesija neapšaubāmi mudinājusi pilnveidoties. Vēl arī iespēja iepazīt daudz interesantu cilvēku. Tur galu galā satiku Arti un Pauli, ar kuriem kopā sākām spēlēt “Driving South”.
Ir skolotāji, kas sesijā piedalās jau kopš pirmsākumiem, bez viņiem programma nebūtu iedomājama, bet interesanti, ka nu viesu loks kļuvis arvien starptautiskāks. “Saviesīgā naktsdzīve” ir neatņemama šādu mūziķu tikšanās reizēs, bet mani priecē, ka tieši pēdējos gados jauno skolēnu vidū esmu novērojis arvien nopietnāku attieksmi pret pašu galveno sesijā – nodarbībām.
