Ir ļoti jāmīl savs darbs, lai tajā ieliktu visu dvēseli un lielāko daļu dzīves.
Ir ļoti jāmīl savs darbs, lai tajā ieliktu visu dvēseli un lielāko daļu dzīves. Kad kāda paziņa stāstīja par Vilces pamatskolas mūzikas skolotājas Regīnas Heidemanes aizrautīgo mīlestību uz mūziku un darba entuziasmu, vēl nenojautām, ka tā ir tikai maza daļiņa no visa, ko patiesībā jūt un dara skolotāja.
Skolas puikas mūs laipni pavada līdz mūzikas klasei. Tā ir gaiša un ļoti mīlīga, šķiet, tikko izremontēta un uzposta. Dominējošās ir baltā un oranžā krāsa, kas telpu padara siltu un mājīgu. Mūs sagaida un roku sniedz smaidošā mūzikas skolotāja Regīna Heidemane. “Laipni lūgti manā pasaulītē!” viņa aicina.
Baltais palīdz nenogurt
Šogad pirmo gadu Vilcē no lielās skolas mūzikas klase pārcelta uz ēku (bijušo bērnudārzu), kurā mācās sākumskolēni.
Dziedāšanas klases vajadzībām iedalīta viena grupiņa, kurā ir četras telpas, taču tās bijušas tik nolaistas, ka bez sakopšanas tajās negribētu strādāt ne skolotāja pati, ne mācīties bērni. “Vasarā man bija trīs mēneši laika, lai klasi pārvērstu. Darba bija daudz, palīgā nāca vīrs un skolas strādnieks. Mūzikas klasei par pamatu izraudzīju baltu un gaiši oranžu krāsu, kas telpu padara siltāku. Lielo sienu pavisam drīz klās mākslinieku darināts sienas dekors no floristikas materiāliem. Šo klasi izmantoju tikai mācību stundām,” stāsta skolotāja. Blakus ir dzeltenīgos toņos krāsota ģērbtuve, kur novilkt virsdrēbes un pāraut apavus, jo pie skolotājas Heidemanes uz mēģinājumiem nāk arī pagasta sieviešu ansamblis. Tālāk durvis ved uz “balto zāli” jeb mēģinājumu klasi, kur vingrinās koris un ansambļi. Uzmanību piesaista baltas senlaicīgas klavieres. “Tās man šovasar pavisam negaidīti uzdāvināja vīrs. Kad šī telpa bija izremontēta (visa baltā krāsā), viņš teica, ka kaut kā pietrūkst, un pēc laiciņa uzdāvināja baltas klavieres,” stāsta Regīnas kundze.
Arī mūzikas klase ir balta. “Šī man ir īpaša vieta, kurā no darba atvelku elpu, brīvā brīdī pāršķirstu kādu grāmatu vai iedzeru siltu tēju. Te arī laboju bērnu kontroldarbus. Man ir svarīgi, lai apkārt būtu balts. Tas palīdz strādāt un nenogurt, jo, kā no rīta pulksten astoņos savā klasē ienāku, tā tikai vakarā pusdeviņos no tās izeju.”
Darbs ar neredzamām beigām
Līdztekus mācību stundām Regīna Heidemane vada arī kora nodarbības, skolas zēnu un meiteņu ansambļus un jau 15 gadu – pagasta sieviešu ansambli “Vakarvējš”. Par dāmu ansambli Regīnas kundzei ir īpašs prieks, jo bijis milzum daudz koncertu un kopā izdziedāti gari gadi. “Ar savām sirdsdāmām, kā es viņas saucu, veiksmīgi aizvadīju rajona senioru skati, pagasts mums atvēlēja naudiņu, par ko nopirkām skaistus tērpus. Tagad cītīgi gatavojamies senioru valsts mēroga saietam Salaspilī. Ar uzstāšanos priecēsim pagasta ļaudis zemnieku ballē. Katru gadu koncertējam Latviešu biedrības namā, draudzējamies ar “Zemgales viršu” dziedātājām,” stāsta Regīna Heidemane.
Darba daudz, katru dienu mēģinājumi, sestdienās un svētdienās – koncerti un uzstāšanās. Skolotāja teic, ka labi vien ir, ka darba pietiek. Ej nu sazini, kā būs vēlāk, jo bērnu skaits skolā strauji samazinoties. Šogad pirmo reizi pēc ļoti ilgiem gadiem sākumskolā esot tikai pa vienai klasei, agrāk bijušas divas pirmās un vairākas citas klases.
Mainās bērni un attieksme
Skolotāja atzīst, ka ar gadiem bērni jūtami mainījušies, un ne tikai viņi. Mainījusies arī jaunās paaudzes attieksme pret pieaugušajiem. “Bērni kļuvuši pārlieku gudri, teic, ka skolotāji nedrīkstot viņam neko aizrādīt. Zinu, ka esmu prasīga, taču mūsdienās citādi nevar. Man patīk kārtība. Vienmēr esmu apgalvojusi, ka bērns ir ģimenes spogulis, bet ne visi ir mirdzoši… Laukos ir daudz ģimeņu, kuru dzīves apstākļi ir gaužām bēdīgi. Mūsu bērni varētu priecāties, ka Vilcē ir spraiga ārpusklases dzīve, strādāt gribošas skolotājas, bet viņi un bieži arī vecāki to neprot novērtēt,” skaidro skolotāja.
Dzīve laukos, atpūta – pilsētā
Sarunas laikā Regīnas kundze vairākkārt uzsver, ka nav lauciniece un atpūšas pilsētā. “Pilsētā esmu piedzimusi un uzaugusi. Turpat Daugavpilī pabeidzu mūzikas skolu. Pēc tam Rīgā Pedagoģijas skolā izturēju konkursu un izmācījos par mūzikas pedagoģi. Tad atkal atgriezos dzimtajā Daugavpilī, kur absolvēju augstskolu. Tur studēju kopā ar vairākiem jelgavniekiem, ar kuriem joprojām uzturam draudzīgas attiecības,” stāsta Regīna Heidemane. Viņas pirmā darbavieta bija Kurzemē milzīgā “kombinātā”, kā tolaik daudzi to sauca, Kuldīgas 1. vidusskolā par mūzikas skolotāju. Pēc tam viņai piedāvāts darbs Jelgavā, sākumā 2. vidusskolā un pēc tam arī 1. vidusskolā. Jelgavā kādā koncertā Regīnas kundze iepazinās ar nākamo dzīvesbiedru Ilgoni. Viņi dzīvojuši pilsētā, līdz vīram piedāvāts sovhoza direktora amats un ģimene pārcēlusies uz dzīvi Vilcē. “Man ļoti žēl bija pamest Jelgavu, savu dzīvokli un nākt uz laukiem, kur tagad dzīvojam jau daudzus gadus. Uzbūvējām māju, bet es relaksēties joprojām braucu uz pilsētu, kur satiekos ar draudzenēm, studiju biedriem,” stāsta skolotāja. Savukārt viņas vīrs strādā Lauksaimniecības universitātē, un viņa labākā atpūtas vieta ir lauki. “Paldies manam vīram, viņš dara visu, lai es laukos labi justos. Visu vasaru skolā līdz ar mani remontēja klasi – laboja, krāsoja un līmēja. Arī mājās viņš visu pats veidojis savām rokām, prasījis, kā man labāk patiktu,” stāsta Regīna.
Arī Ilgonis ar mūziku ir uz “tu”. Jau divdesmit gadu viņš dzied vadošo lauksaimniecības darbinieku ansamblī “Arājs”, izbraukājis daudzas pasaules valstis. “Mājās gan nedziedam, jo tad mums ir vienīgais laiks klusi un mierīgi parunāt.
