Tā Pumpura eposā Spīdala aicina Lāčplēsi neiegrimt mietpilsoniskā rutīnā. Citiem vārdiem, viņa aicina būt vienmēr veselīgi ziņkārīgā gara attīstībā.
Tā Pumpura eposā Spīdala aicina Lāčplēsi neiegrimt mietpilsoniskā rutīnā. Citiem vārdiem, viņa aicina būt vienmēr veselīgi ziņkārīgā gara attīstībā. Piemērojot šos vārdus pašreiz Latvijas politikā notiekošajam, jāsecina, ka attīstība ir. Tikai vairs nav izprotams, kas tā ir par attīstību un kāds tam sakars ar visas valsts likteņiem. Šahā ir termins, ar kuru apzīmē situāciju, kad nav iespējama figūru pārvietošana, nenoliekot “pa sitienam” galveno figūru – karali. Tā ir pata situācija.
Šajā brīdī mūsu politiskie spēlētāji figūras ir novietojuši tā, ka atkāpties vairs nedomā neviens. Katrs no galvenajiem spēlētājiem sevi iedomājies par galvenā karaļa pārstāvi. Ne vairāk un arī ne mazāk. Šī situācija vairs nepieļauj nekādu attīstību un mainību uz augšu. Mūžam mainīgās spirāles kustībā uz augšu vietā ir parādījusies jauna figūra – cilpa –, kas līdzīgi čūskai iekodusies pati savā astē. Politiskais neizšķirts.
Principā žurnālists nedrīkst būt subjektīvs. Viņam jāvēro, jāanalizē notiekošais bez subjektīva skatījuma uz to. Tomēr viņš ir arī savas valsts pilsonis, kuram tajā notiekošais nedrīkst būt vienaldzīgs un tikai analīzes vērts. Tāpēc varu tikai atkārtoties un piekrist jau daudzreiz teiktajam – nožēlojama tā partija un politiskais spēks, kurā ir tikai viens pareizais dižā vadoņa viedoklis. Ja būs solis pa labi vai kreisi, tā ir novirze no kustības uz saulaino tāli, un, kā teicis kāds marksisma klasiķis, tādu uzskatu un pārliecības revizionismu mēs pieļaut vairs nevaram. Tagad jau skaidrs, ka “Jaunā laika” nepiekāpīgais dogmatisms ir parādījis vienu skaidru tā vadītāja līniju. Principā to var pateikt pāris vārdos – to, ko Kārlis Ulmanis trīsdesmitajos gados paveica vienā dienā 1934. gada 14. maijā, Einārs Repše vēlas paveikt nedaudz ilgākā laika posmā. Tieši šādu pavērsienu tālākajā attīstībā viņš pats arī īpaši neslēpj un neredz citu ceļu.
Vai šāda vēlme ir slikta? No viena puses – ne. Tautas vēsturiskajā atmiņā vecie labie “ulmaņlaiki” ieņēmuši teju vai mūžīgās laimības un pilnīgas leiputrijas vietu. Pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi joprojām tiek glorificēti, un tajos notikušais saistīts tikai ar vienu – dižo vadoni, kas tautu vedis saulītē. Tālākajā Latvijas un pasaules vēsturē notikušajam vairs nav nozīmes. Iejaucās taču “svešie spēki”, un iestājās tautas ciešanu desmitgades. Tomēr, raugoties uz notiekošo no šodienas viedokļa, grūti iedomāties, kā, izmantojot daudzmaz demokrātiskas metodes, Repšes kungam un viņa sekotājiem izdotos panākt savu ieceru realizāciju.
No otras puses, jāsecina, ka jaunā partija un tās vadītāja politiskie oponenti un pat pašreizējie domubiedri apvienības “TB/LNNK” veidolā pārāk aizspēlējušies politiskās demokrātijas spēlītēs. Joprojām turpinās skaidri redzamā, no iepriekšējiem gadiem mantotā vēlme zem politisko kompromisu lozunga iztirgot sev labvēlīgākos nosacījumus iespējamajās nākotnes koalīcijās. Turklāt papildus visam klāt nācis politikā ielīdušo cilvēku personīgā aizvainojuma publisks faktors.
Šajā brīdī jāsaka, ka te nu mēs esam, kur esam. Kāda ir pareizā izeja no situācijas, acīmredzot nav skaidrs līdz galam nevienam. Vai jaunie, bet patiesībā tie paši vecie ministri, salikti citā kombinācijā, būs labāki? Par to neliecina pašreiz notiekošais, jo izejai no politiskā pata situācijas jāatrod jaunas idejas un politiskie risinājumi. Protams, vēl līdz galam nav skaidra iepriekš daudzreiz piesauktā oligarhu faktora nozīme uz visu, kas notiek Latvijas politikā un ekonomikā. Tomēr tie pagaidām vairāk bijuši vārdi bez publiska pierādījuma. Taču nav nopietni ņemams tas, ka iepriekš par “vecajiem blēžiem” sauktie tagad pārtaps par “jaunajiem draugiem” uz mūžu.
