«Zemgales Ziņu» redakcija saņēma vēstuli, kas bija parakstīta tikai ar iniciāļiem, tāpēc to varētu uzskatīt par anonīmu un atstāt bez ievērības.
“Zemgales Ziņu” redakcija saņēma vēstuli, kas bija parakstīta tikai ar iniciāļiem, tāpēc to varētu uzskatīt par anonīmu un atstāt bez ievērības. Tomēr vēstulē izteiktie ierosinājumi redakcijai likās interesanti, jo aicina uz diskusiju gan policijas darbiniekus, gan iedzīvotājus. Ceram uz jūsu atsaucību un priekšlikumiem.
Policijas darbinieks policijas dienestā var atrasties līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai – tā rakstīts likumā “Par policiju”. Savukārt likumā “Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” teikts, ka tiesības uz izdienas pensiju ir darbiniekiem, kuru izdienas stāžs saskaņā ar likumu ir ne mazāks par 20 gadiem un kuri sasnieguši 50 gadu vecumu.
Sabiedrībai pret to nebūtu iebildumu, ja vien valsts budžets būtu pārpildīts un pensionāriem nesagādātu problēmas medikamentu iegāde, komunālie maksājumi vai arī vairākums būtu nodrošināti ar citām sociālajām garantijām. Pensionārus, invalīdus, daudzbērnu ģimenes, bezdarbniekus, slimos cilvēkus un citus maznodrošinātos ik gadu papildina vairāki simti pensionāru no Valsts policijas, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, robežsardzes. Šie jaunie pensionāri varēja mierīgi strādāt līdz pat 62 gadu vecumam. Tik ilgi nodarbināti policisti visās ES valstīs. Tā ir arī Igaunijā un Lietuvā. Ar ko tas saistīts? Kāpēc Latvijas valsts amatpersonas nevēlas sakārtot likumus un noteikt, ka policijā un citos Iekšlietu ministrijas dienestos dienējošie dodas pensijā 62 gados, kā to prasa Valsts pensijas likums, nevis 50 gadu vecumā?
Atrunas var atrast vienmēr: smags, riskants darbs, nenormēts darba laiks u.c. Tomēr tas viss bija pagātnē. Tagad likums “Par policiju” un citi likumi nosaka darba laiku, darba drošību, citas sociālās garantijas policistiem. Ja kāds policijā neievēro darba laiku un strādā ilgāk, nekā atļauj Latvijas likumi, tad tas ir uz paša sirdsapziņas vai pārkāpums, un atbildība būtu jāprasa no policijas un Iekšlietu ministrijas vadības, ka nemāk un negrib organizēt padoto darbu atbilstoši likuma prasībām. Ja likumus neievēro darbinieki, tad jāsoda viņi. Bet kāpēc jācieš valsts budžetam un Latvijas tautai?
Par smagiem darba apstākļiem – risks pastāv un ne tikai policijā. Nesen bijuši uzbrukumi mediķiem slimnīcās, neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumos. Ar veselību un dzīvību riskē arī pastnieki, apsardzes darbinieki, pašvaldības policisti, kuriem pensionēšanās vecums ir tāds pats kā visiem mirstīgajiem – 62 gadi.
Pensionēšanās jautājumu policijas un Iekšlietu ministrijas vadība pastāvīgi noklusē. Par to nevēlas runāt pat policijas iekšienē. Daudzi policijas darbinieki nesaprot, kāpēc viņiem, sasniedzot 50 gadu vecumu, jādodas pensijā, ja veselības stāvoklis ļauj strādāt līdz pat 62 gadiem. Tā vietā, lai policijas darbiniekiem paaugstinātu atalgojumu, nauda tiek novirzīta jauno pensionāru uzturēšanai, bet viņi pēc tam turpina to pašu darbu policijā, tikai uz līguma pamata un papildus saņem pensiju. Pāragrā policijas darbinieku pensionēšanās neveicina stabilu profesionālu kadru veidošanu. Tas ietekmē policijas darba kvalitāti un pieļauj policijas darbiniekiem nerūpēties par savu veselību, fizisko stāju, psiholoģisko sagatavotību un izglītību. Vertikālā vai horizontālā rotēšana policijā ir izņēmums, kaut gan to sen vajadzēja ieviest.
Nav saprotams, kāpēc reforma iekšlietu sistēmā nav skārusi amatus, kuriem papildus amata atalgojumam maksā par dienesta pakāpēm. Nezināmu iemeslu dēļ daudziem policijā strādājošajiem, kas nekad nav saskārušies ar likumpārkāpējiem, ir piešķirtas speciālas dienesta pakāpes. Tas grauj policijas prestižu.
Kāpēc policijas dienesta pakāpes un policijas darbinieka amati tiek piešķirti Personālās pārvaldes, Finanšu pārvaldes darbiniekiem un priekšniekiem, Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes darbiniekiem, ekspertiem, Iekšlietu ministrijas Informācijas centra, Sakaru centra darbiniekiem, Policijas skolas un Policijas akadēmijas pasniedzējiem un lektoriem, kancelejas un sekretariātu darbiniekiem, kas būtībā pilda vienkāršu ierēdņu vai pat kalpotāju pienākumus?
Var redzēt, ka iekšlietu ministri, kas nekad nav strādājuši policijā, robežsardzē vai kādā citā specializētā dienestā, nesaprot, kas tur notiek, un nav spējīgi pareizi izvērtēt policijas un citu darbinieku kvalifikāciju, pienākumus un darba samaksu. Tas viss rada zaudējumus Iekšlietu ministrijai un tās struktūrvienībām, valsts budžetam, kā arī nodara morālo kaitējumu Latvijas tautai, jo ir acīmredzama netaisnība. Bet tas savukārt grauj varas prestižu un izraisa neuzticību tās pārstāvjiem, rada aizdomas par viņu nekompetenci.
Tāpēc vajadzētu sākt diskusijas:
– vai policijas darbiniekiem jādodas pensijā 50 vai 62 gadu vecumā;
– vai policijā nepieciešams turpināt uzturēt dienesta pakāpes, kā tas ir militāristiem, vai tomēr būtu jāpārņem ES, Igaunijas un Lietuvas pieredze (tur policistiem nav dienesta pakāpju; Latvijā pašvaldības policijas darbiniekiem arī nav speciālo dienesta pakāpju);
– vai kancelejas, personālās vai finanšu daļas darbiniekiem, Informācijas vai Sakaru centra darbiniekiem, Kriminālistikas pārvaldes darbiniekiem, priekšnieku šoferiem, datoru speciālistiem, saimniecības daļu vadītājiem un to darbiniekiem jāpiešķir speciālās dienesta pakāpes, jāizsniedz policista dienesta forma un jādod citas privilēģijas.
Ir aizdomas, ka Valsts policijas Personālās daļas vadībai nav izstrādāts rīcības plāns. Vismaz daudzas policijas amatpersonas par tādu nav dzirdējušas un ir sašutušas par kadru politiku Valsts policijā. Savukārt Iekšlietu ministrijā neliekas ne zinis par notiekošo, jo nevēlas sev sagādāt lieku darbu. Jauno policijas darbinieku priekšlikumi par pensionēšanās vecuma izmaiņām, tādējādi palielinot atalgojumu, netiek izskatīti, un pārāk uzbāzīgiem darbiniekiem tiek piedraudēts ar sankcijām.
Mēs saprotam policijas darbiniekus, kas tuvākajā laikā sasniegs 50 gadu vecumu vai jau ir šajā vecumā un cenšas pēc iespējas ilgāk noturēties savos amatos, lai jebkurā mirklī, ja viņus padzīs no policijas, varētu mierīgi doties pensijā, neatbildot par notiekošo. Bet mēs – jauni darboties griboši policisti – nevēlamies strādāt pēc iesīkstējušas sistēmas, kas neko labu ne policijai, ne tautai nedod.
