Brīžiem tā vien šķiet, ka, tuvojoties 1. maijam, visvairāk satraukušies ir ES veco dalībvalstu iedzīvotāji. Viņus biedē jaunpienācēju nabadzība, kultūras trūkums, alkaina vēlme pārpludināt viņu teritorijas… Tas, protams, ir pārspīlēti.
Brīžiem tā vien šķiet, ka, tuvojoties 1. maijam, visvairāk satraukušies ir ES veco dalībvalstu iedzīvotāji. Viņus biedē jaunpienācēju nabadzība, kultūras trūkums, alkaina vēlme pārpludināt viņu teritorijas… Tas, protams, ir pārspīlēti. Un tomēr Rietumu analītiķi arvien biežāk publiski vērtē mūs, Austrumeiropas “aborigēnus”.
Radniecīga un sveša
Drīz ES iestāsies astoņas bijušās komunistu pārvaldītās valstis. Kontinenta austrumu un rietumu reģioni satuvināsies arvien vairāk. Taču pat tad, ja ES normas būs saskaņotas perfekti, savstarpējās sapratnes radīšanai atšķirību dēļ, kas izveidojušās vēstures gaitā, būs vajadzīgs ilgāks laiks.
Rietumeiropā bieži vien grūtības rada Bukaresti atšķirt no Budapeštas, bet tas, kurš prot pareizi nosaukt Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu, jau tiek uzskatīts gandrīz vai par ekspertu. Nesen Cīrihes policijas ziņojumā bija lasāms, ka par noziegumiem aizdomās turētie runā ar “Austrumu bloka akcentu”.
Atšķirīgos apstākļos auguši
Austrumu bloka vairs nav jau 15 gadu, taču tā laika priekšstati un apzīmējumi saglabājušies joprojām. Interese un sajūsma, kas pavadīja negaidīto dzelzs priekškara krišanu, jau sen zudusi, un tā arī ir labi. Kamēr Centrālās un Austrumeiropas valstīs valda normalitāte, netrūkst iemeslu, lai ar bažām raudzītos uz citiem pasaules rajoniem. Tomēr šī normalitāte kontinenta centrā – apgabalā, kas stiepjas no Baltijas līdz Adrijas un Melnajai jūrai, – ir īpatnēja. Tur ir vēsturiski izveidojusies mentalitāte, tālo gadsimtu un jaunāko laiku vēstures mantojums. Lai kā arī būtu, neapstrīdams ir viens: šo tautu liktenis Austrumu lielvaru – Krievijas un vēl agrāk Osmaņu impērijas aizsniedzamā tuvumā – ir bijis īpaši traģisks.
Pēdējā, padomju, okupācija centrāleiropiešiem bija liktenīga divējādā nozīmē: kā sveša kundzība un kā iekļaušana reģionā ar būtībā svešu sabiedrības un ekonomikas sistēmu. Tomēr kolonizēt garu padomju sistēmai neizdevās. Tās kolektīvisma mācība nespēja iesakņoties Rietumu un apgaismības ietekmētajās valstīs. 1989. gadā Rietumi, kas pēc 1945. gada bija kļuvuši mazāk nacionālistiski, negaidīti atklāja, ka Centrālā un Austrumeiropa (nemaz nerunājot par Balkāniem) joprojām dzīvo nacionālistisko ideju varā.
Smags un noturīgs ir komunistiskā eksperimenta nodarītais ekonomiskais kaitējums. Valstis, kas jau tāpat atradās vairāk perifērijā un neizdevīgākā stāvoklī, uz gadu desmitiem tika vardarbīgi atdalītas no kontinenta attīstītākās daļas. Varasvīri tās aplaimoja ar birokrātisku un neefektīvu ekonomisko kārtību, kas iniciatīvu un atbildības uzņemšanos neatalgoja, bet sodīja. Līdz ar to aizkavējās zem Maskavas kundzības nonākušo valstu ekonomiskā attīstība. Igaunijā, pirms tā kopā ar Latviju un Lietuvu tika iekļauta Padomju Savienībā un sagrauta, bija augstāks dzīves līmenis nekā Somijā. Ungārijas standarts trīsdesmitajos gados atbilda dzīves līmenim Somijā. Fakts, ka jaunās ES dalībvalstis veidos integrētās Eiropas nabadzīgāko daļu, vēl gadu desmitiem tām liks atcerēties vienpartiju sistēmu. Jaunpienācējiem, kā izteicās viens no nākamajiem ES komisāriem, futbols būs jāspēlē uz slidena laukuma. Tomēr ir arī cits skatījums. Tas, ka eiropeisko tiesību jēdzieni Centrāleiropā pārdzīvoja arī komunisma laikus, ka pilnībā netika iznīcināts uzņēmēju gars un civilās sabiedrības tradīcijas, pēc 1989. gada ļāva raiti īstenot atjaunošanu. Par spīti bērnišķīgajām slimībām, asajam tonim politiskajā arēnā un korupcijas gadījumiem, apbrīnojami ātri nostiprinājās demokrātiskās institūcijas, un pēc sociāli sāpīgajām reformām sākās ekonomikas uzplaukums.
Tas gan vairs nav nekāds mierinājums vecākajai paaudzei, kurai 1989. gada lūzums nāca pārāk vēlu, un tomēr izdevība ir vienreizēja. Centrālā un Austrumeiropa pārdzīvoja divus pasaules karus, taču tagad izskatās, ka konfliktu avoti ir pārvietojušies un mūsu kontinents pārskatāmā nākotnē vairs nekļūs par nopietnu globālo interešu antagonisma arēnu. Pirmo reizi pēc vairākiem gadsimtiem ir cerības, ka šis Eiropas starpreģions ilgi dzīvos bez svešas iejaukšanās un varēs visu uzmanību veltīt savai attīstībai.
Vai otrās klases eiropieši?
Tomēr jaunpienācēji vēl nesajūt, ka viņi ir Rietumu daļa. Viņi tiem neuzticas, jo tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesība; un tas ir pretrunā ar viņu vēsturisko pieredzi. Pie tās pieder austrumeiropiešu pārliecība, ka Rietumiem viņi nekad nav bijuši īpaši mīļi un tie viņiem nekad nav palīdzējuši. Viņi arī tagad jautā, cik laipni gaidīti viņi ir Eiropas Savienībā. Tonis kļūst rūgtāks tieši šajās nedēļās, kad arvien vairāk ES dalībvalstu paziņo, ka ar pārejas termiņa palīdzību vēlas ierobežot brīvu darbaspēka plūsmu. Varšavā, Bratislavā un Budapeštā uzskata, ka jaunpienācēji laipni gaidīti tiktāl, ciktāl viņi ar savu patēriņa tirgu un investīciju apgabalu veicina Eiropas attīstību, laipni gaidīti arī kā lēts darbaspēks – tomēr tikai savās mājās, Rietumu firmu uzņēmumos, nevis kā ieceļotāji. Turpretī plaši atvērti Rietumu vārti jau tagad ir speciālistiem no Austrumiem, par kuru dārgo izglītošanu maksājušas viņu izcelsmes valstis.
Cerības ir niecīgas, un ticība eiropeiskajai solidaritātei samazinās. Rietumu valdību kancelejās neatlaidīgi apspriestā ideja par Eiropas kodola izveidošanu pastiprina aizdomas, ka jaunie tiks pazemināti līdz otrās klases eiropiešu statusam. Tāpēc arī poļi ir tik nepiekāpīgi jautājumā par ES konstitūciju. Vēl sliktā atmiņā ir Francijas valdības vadītāja Žaka Širaka izlēciens – uz Centrālās un Austrumeiropas valstu valdību proamerikānisko nostāju viņš reaģēja, iesakot tām “turēt muti”. Turklāt “jaunie eiropieši”, it īpaši, kad runa ir par Irāku, politiski ASV uzklausa tikpat maz kā “vecie”. Taču par to viņi izdara secinājumus no nesenās pagātnes, jo viņiem par savu atbrīvošanu nav jāpateicas Francijai vai Vācijai, bet ASV stingrajai nostājai, kas izrādīja pretestību Padomju Savienībai, bet vispār kā aizsargvara atrodas tālu. Pretstatā tuvajai un joprojām uztraucoši autoritārajai Krievijai – ēnai, ko rietumeiropieši pašu pieredzes trūkuma dēļ neuztver tikpat asi.
Garais ceļš
Abās pusēs ir saglabājušās klišejas, pārpratumu avoti un kļūdains vērtējums. Austrumeiropiešiem nav pazīstams augošais migrācijas spiediens, kas pastiprina Rietumu sabiedrības noraidošo attieksmi, un līdz ar to nav saprotams rietumeiropiešu saīgums par ļaunprātīgu izmantošanu, jo pienācēji tiecas pēc labklājības valsts sociālās palīdzības. Viņu vidū joprojām ir izplatīts priekšstats, ka Eiropa Bohēmijas meža (kalnains pierobežu apgabals starp Vāciju, Austriju un Čehiju) otrā pusē ir pasakaini bagāta. No otras puses, Rietumu pilsoņi par nabaga radiniekiem austrumos no šķietama pārākuma augstumiem spriež tēvišķīgi augstprātīgi.
Būs vajadzīgs laiks – gan te, gan tur. Laiks un nauda, līdz samazināsies pārāk krasās ekonomiskās atšķirības un Centrālās un Austrumeiropas valstis, pateicoties no jauna iegūtajai labklājībai, iekļausies kopējā ainā. Tas ir tāls mērķis, uz kuru ved akmeņains ceļš. Tā ir utopija, taču ne tik neizpildāma vēlēšanās kā pirms 1989. gada.
