Ir dziesmas, kas ielīksmo cilvēka sirdi, dod spēku dzīvot un strādāt. Tās neizgaist kā uzsnidzis sniegs pavasarī.
Ir dziesmas, kas ielīksmo cilvēka sirdi, dod spēku dzīvot un strādāt. Tās neizgaist kā uzsnidzis sniegs pavasarī. Tās dzīvo gadu simtiem no paaudzes uz paaudzi.
Viena no tām ir jelgavnieces Jūlijas Hausmanes dziesma «Pie rokas ņem un vadi». Tā ir iekarojusi kristīgo cilvēku sirdis visā pasaulē. Stāvot dzīves krustcelēs, to pielūdz un dzied. Tā stiprina dzīves ceļos pagurušos. To dzied kristībās un iesvētībās. To dzied, sākot kopējas dzīves gaitas. Tā pavada tos, kas, ceļa spieķi nolikuši, dodas pēdējā gaitā uz kapu kalniņu. Šī dziesma paliek sirdī. Tā nenoveco. Daudzi jo daudzi to zina no galvas.
Jūlija Hausmane ir dzejniece, dzimusi 1826. gadā Rīgā, bērnību pavadījusi Jelgavā. Tēvs strādājis ģimnāzijā par skolotāju. Izglītību Jūlija ieguvusi skolā, apmeklējusi privātstundas.
Ģimenē bijušas sešas māsas. Jūlija vienīgā izteikusi dzejā to, kas saistīts ar debesu Tēvu. Viņa strādājusi par skolotāju, daudz ceļojusi. Jaunības gados dzejniece izdevusi garīgu dzeju krājumu «Puķes no Dieva dārza».
Dzejniece bijusi saderināta ar kādu misionāru, kas darbojies Āfrikā. Pēc ceļojuma pa Eiropu J.Hausmane devusies uz Āfriku, lai nosvinētu kāzas ar savu iemīļoto. Kad nokļuvusi Āfrikā, izrādījies, ka līgavainis ir miris. Pie līgavaiņa kapa Jūlija neizmērojamās dvēseles sāpēs sacerējusi šo brīnišķo dziesmu «Pie rokas ņem un vadi», kas vēl šodien pilda un stiprina kristīgo cilvēku sirdis visā pasaulē.
Dzīves pēdējos gadus J.Hausmane daudz slimojusi. Mirusi 1901. gadā Igaunijas dziednīcā. Pēdējā gaitā viņu pavadījis neliels draugu pulciņš ar dziesmu «Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats».
Šī skaistā dziesma, ko dziedās arī nākamās paaudzes visā pasaulē, kļūst daudz saprotamāka, ja zinām tās autoru un kā tā radusies.
