Kopš teātra grupas «United Intimacy» pirmās izrādes – Ingas Ābeles lugas «Jasmīns» – nonākšanas uz skatuves kritika režisora Viestura Kairiša jaunā projekta vizītkarti bija paspējusi apsūdzēt vai visos pasaules grēkos.
Kopš teātra grupas “United Intimacy” pirmās izrādes – Ingas Ābeles lugas “Jasmīns” – nonākšanas uz skatuves kritika režisora Viestura Kairiša jaunā projekta vizītkarti bija paspējusi apsūdzēt vai visos pasaules grēkos, pārmetot gan nepārliecinošu skanisko ietērpu, gan nemotivēti patvaļīgu izrīcību ar tēliem, pat režisoriskas koncepcijas neesamību.
Mēģinājumu “uzbraucienus” pārvērst sarunā pagājušonedēļ piedzīvoja mūsu kultūras nama zāle, kur pēc izrādes iespaidos un viedokļos dalījās skatītāji un teātris. Jautājumu netrūka, un atbildes atradās ātri. Par Jasmīnes mīlestības izpratnes atšķirīgumu no sieviešu žurnālos aprakstītās; par to, ka lugu, kurā vecāki netiek galā ne ar sevi, ne bērniem, rosinājusi rakstīt arī vardarbība ģimenē; ka bērni pātagotu pērtiķēnu lomā uz skatuves nevis gūst psihisku traumu, bet norūdās – aktieriski un cilvēciski. Arī “United Intimacy” pirmdzimto tā vien gribas salīdzināt ar apdāvinātu vecāku atvasi – daiļu no vaiga (neviltotu atzinību tikšanās reizē izpelnījās gan dramaturģe, gan aktieri), taču diemžēl dzimušu ar zināmiem runas defektiem (sevišķi jau pirmā cēliena pārsātinātība haotiskiem emociju izvirdumiem pamatīgi pārbauda skatītāju pacietību un apgrūtina spēju iedziļināties izrādes vēstījumā, un repera Ozola sociāli kritiskās rīmes aktieru mutēs tomēr skan gluži citādi nekā oriģinālā). Taču pašaizliedzīgo vecāku pārliecība par lolojumu spējām liek vienīgi cerēt, ka režisora solījums braukt vēl piepildīsies drīz. Arī tāpēc, ka izrādē zāle bija pilna.
