Pēc izstādes Rīgā uz Jelgavu atceļojis galerijas «Māksla XO» enerģiskās vadītājas Ilzes Žeivates projekts «Disputs: Pašportrets ar vecmeistaru»: trīspadsmit mūsdienu mākslinieku radošu sarunu ar vecmeistariem gleznās un tēlniecības darbos.
Pēc izstādes Rīgā uz Jelgavu atceļojis galerijas “Māksla XO” enerģiskās vadītājas Ilzes Žeivates projekts “Disputs: Pašportrets ar vecmeistaru”: trīspadsmit mūsdienu mākslinieku radošu sarunu ar vecmeistariem gleznās un tēlniecības darbos.
Nezinu, vai ir noticis disputs vai saruna, taču pati ideja ir ārkārtīgi neparasta – viena laika autoriem atkārtot to pašu sižetu, ko pirms vairākām paaudzēm darinājuši viņu priekšteči, nu jau klasiķi, latvieši un vācbalti.
Vai ir noticis, kā koncepcijā teikts, “dialogs starp seno un mūsdienīgo, veco un jauno, par apzinātu un neapzinātu kultūras un mākslas vērtību pārmantojamību no paaudzes uz paaudzi”?
Viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu nevar rast. Gribētu jau teikt, ka saites starp paaudzēm pastāv. Taču, kā rāda izstāde, tās ir visai vārgas, vairāk garīgas, nekā radošas. 20. gadsimta otrā puse ar tās tehnoloģiju spējo attīstību, ar mākslas robežu bezgalīgo paplašināšanu ir spēcīgi atrāvusies no pagātnes mantojuma, no daudzām klasiskām vērtībām. Ir arī citas atšķirības. Tās noteicis laiks, skola, pasaules uztvere, mākslas jēgas izpratne, arī katra autora personība. Šoreiz še vēl pievienojama konkrētās izstādes uzdevuma izpratne. Piemēram, Normunds Brasliņš ļoti cieši sekojis Pētera Ozoliņa darba “Pēc peldes” kompozīcijai, atkārtojis pat vairākas detaļas. Savukārt Inta Celmiņa iegleznojusi pati sevi Aleksandras Beļcovas pazīstamā “Pašportreta ar meitu” kompozīcijā, mēģinājusi sekot oriģināla uzbūvei un krāsu partitūrai. Arī Ievas Iltneres “Tēma” nav tālu no Jāņa Tīdemaņa “Žanra”, tik padarījusi skatu traģiskāku, krāsās monohromāku. Turpretim citi ir visai vaļīgi izrīkojušies ar vecmeistaru darbiem. Ivars Heinrihsons Jāzepa Grosvalda Pirmā pasaules kara notikumiem veltītā darba “Laivā” sižetu pārvērtis par savdabīgiem “Zvaigžņu kariem”, ar baletdejotājiem līdzīgām figūrām un kustībām un krītošām zvaigznēm. Var teikt, ka Ivars Heinrihsons aktualizējis sižetu. Arīdzan noskaņa ir krasi atšķirīga – patriotisma tēma pārvērtusies ironijā par mūsdienu pasauli, kurā cilvēks zaudējis savu individualitāti un kļuvis par virtuālu būtni.
Bet Kristaps Zariņš mainījis visu – kompozīciju, krāsu kārtojumu, tēlus. Ģederta Eliasa Zīlēnu saimnieku garīgā tuvība izzudusi, spēkā pieņēmusies tikai atsvešinātība. Nezinu, vai gleznu vai grafikas lapu var konfrontēt ar tēlniecību. Pārāk dažādi ir to specifiskie izteiksmes līdzekļi. Aizgūts ir sižets, kāda tā līnija, tamdēļ, manuprāt, šī divsaruna patiesībā nenotiek (Olga Šilova, Aigars Zemītis). Gļebam Panteļejevam paveicies, mēģinot pietuvoties Teodora Zaļkalna “Sēdošajai māmiņai”, tikai viņš vairāk strādā kā dizainers.
Izstādē jūtams, cik ļoti mūsdienu māksla kļuvusi subjektīvi pašapzinīga, tajā dominē autora diktatoriskais skatījums. Vizuāli māksla varbūt ir kļuvusi efektīga, bet vai tādēļ saturiski dziļāka? Formas ziņā mūsdienās novērojama plašāka daudzveidība. No reālismam tuva tēlojuma (Dace Lielā, Frančeska Kirke) līdz lieliem dekoratīvi spilgtiem krāslaukumiem (Helēna Heinrihsone), no spēles prieka (Džemma Skulme) līdz satīrai (Ivars Poikāns). Laiks ir padeldējis cieņu pret cilvēka gara pasauli. Kādreiz nozīmīgā telpa kā Visuma simbolisks apzīmējums mākslā sarucis līdz plaknei, toties palielinājies cilvēka Ego uzsvars.
Vai mākslinieks patiesi sarunājas ar saviem senčiem? Vai pastāv neredzamās saites ar vecmeistariem? Bieži vien uzmācas šaubas, taču arī nav nepieciešams stāvokli dramatizēt. Bet mūsdienās pastāv arīdzan citas vizuālās mākslas formas, kā instalācijas, datormāksla, video un citas. Tur, kā liekas, tāda diskusija ar vecmeistariem diez vai būtu iespējama.
