Psiholoģijas maģistre Latvijas Universitātes pasniedzēja Jolanta Cihanoviča jūtas ļoti pagodināta, ka varēja būt klāt kādā nozīmīgā brīdī.
Psiholoģijas maģistre Latvijas Universitātes pasniedzēja Jolanta Cihanoviča jūtas ļoti pagodināta, ka varēja būt klāt kādā nozīmīgā brīdī.
Pastāstiet, kas notika!
Es kāzās biju lieciniece. Īpašu šo pasākumu darīja tas, ka tās bija Latvijā un Baltijā pirmās viena dzimuma pārstāvju kāzas. Apprecējās divi puiši.
Kur norisinājās kāzu ceremonija?
To es neatklāšu – tā bija īpaši norunāta vieta.
Bet juridiska spēka šīm laulībām, šķiet, nav.
Nē, nav.
(Precības noritēja tradicionāli – ar gredzenu mīšanu tuvinieku klātbūtnē. Jauniešus laulāja no mācītāja amata atstādinātais Māris Sants – D.L.)
Ziņas par Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupas vadītāja Oskara Krūmiņa un viņa mīļotā Aigara Rubeza laulībām šā gada janvārī plaši izskanēja masu informācijas līdzekļos. Vai atbalstāt šādu publicitāti?
Tas ir apsveicami, jo citi viendzimuma pāri slēpjas un dzīvo pastāvīgās bailēs, ka kāds to var uzzināt. Tas bija publisks paziņojums citiem, ka šie jaunieši ir ģimene, īstā otrā pusīte viens otram, un tas ir ārkārtīgi svarīgi kā heteroseksuāliem, tā arī homoseksuāliem cilvēkiem.
Un tomēr, vai jaunajam pārim šī publicitāte nekaitē?
Acīmredzamu problēmu nav. Ir cilvēki, kas uzteic viņu rīcību, atbalsta un saka paldies par uzdrīkstēšanos, parādot, ka homoseksuālisti nav tikai kaut kur klubiņā vai tumšā istabā. Protams, ir arī nelabvēļi, kas to nesaprot, aizvaino un nosoda. Taču jaunieši paši ir par savām attiecībām un jūtām pārliecināti. Viņi viens otru atbalsta tā, ka negācijas neko nespēj ietekmēt.
Kādēļ jūs uzaicināja būt par liecinieci? Vai bijāt iepriekš pazīstami?
Jā. Ar vienu no puišiem strādāju kopā. Viņš ir ļoti atklāts, izpalīdzīgs un gaišs cilvēks, uz kuru allaž var paļauties. Mēs sadraudzējāmies, un es iepazinu arī viņa draugu, kas nāca un palīdzēja, kad bija vajadzīgs.
Un jūs nolēmāt atbalstīt abu jauniešu kāzas…
No vienas puses, biju pagodināta, kad man piedāvāja kļūt par liecinieci. Likās, tas ir ļoti īpaši. Bet Latvijā vēl ir spēcīgi aizspriedumi pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, taču šāda situācija varētu būt padomju sistēmas sekas. Tolaik viss, kas neattiecās uz bērnu radīšanu, bija aizliegts. Daudziem atmiņā spilgti iespiedušās frāzes, ka mums – Padomju Savienībā – seksa nav, ir tikai bērnu radīšana. Diemžēl dabā nepastāv cits veids, kā tikt pie mazuļa. Sen jau ir skaidrs, ka bērnu radīšana nebūt nav vienīgais, ko cilvēks, būdams seksuāla būtne, dara. Pat fizioloģiski raugoties, daba mums devusi seksualitāti arī citiem nolūkiem, piemēram, baudas gūšanai.
Bet, atgriežoties pie homoseksualitātes…
Kāpēc tā vēsturiski tika noliegta arī rietumvalstu sabiedrībā? Tādēļ, ka dominēja uzskats par garīgo un labo, turpretī miesa bija sliktā un nepareizā. Tas ietekmēja vispārējo viedokli, ka viss, kas attiecas uz miesu (arī seksualitāte), nav labs. Vēlāk, protams, sāka spriest, vai tad sekss ir tikai fizisks apmierinājums bez emocijām un jūtām. Tā nav. Pēc neskaitāmiem pētījumiem rietumvalstīs homoseksualitāti atzina par normālu. Vispirms psihiatriem vajadzēja palīdzēt cilvēkiem izkļūt no it kā “nepareizās” orientācijas. Taču tas nebija veiksmīgs pasākums, jo skaidrs, ka cilvēku nevar izmainīt. 1973. gadā amerikāņu psihiatru asociācija aicināja kolēģus atbalstīt savus klientus, sakot, ka viņi ir labi tādi, kādi ir. Padomājiet, cik tas bija sen, taču Latvijā joprojām daudzi atsakās saprast, ka ikviens drīkst dzīvot tā, kā vēlas. Cilvēki dzīvo kopā, jo viņi grib būt viens otram līdzās priekos un bēdās, viņi mīl viens otru. Jūtas nevar kontrolēt. Ja varētu, tad divi sarunātu: “Bet varbūt šodien iemīlamies?” Iespējams, tad nebūtu tik daudz nelaimīgu mīlestību un šķiršanos…
Tātad aplams ir uzskats, ka homoseksualitāte ir slimība vai anomālija.
Ja tā būtu slimība, tā noteikti būtu iekļauta visos slimību sarakstos. Mums ir tendence jebko, kas nepatīk, saukt par slimību vai anomāliju. Zinātniski slimībām jābūt kādiem noteiktiem, stāvokli raksturojošiem kritērijiem, kuriem sasirgušajai personai jāatbilst. Un šie kritēriji nebūt nav apkārtējo cilvēku patika vai nepatika. Piekrītu, homoseksuālisti ir mazākumā, taču kreiļi un blondīni arī… Tāpēc taču neteiksim, ka kreilis ir slims un jāpārveido par labroci. Es kā izglītots cilvēks gan psiholoģijā, gan seksoloģijā, atbalstu gejus un lesbietes. Man patīk, ka viņi nolēmuši dzīvot kopā, mīl viens otru, atbalsta un saprot.
Bet ir taču dažādas seksualitātes izpausmes, kuras nevar uzskatīt par normu. Kur ir atšķirība?
Seksoloģijā norma ir seksualitāšu dialogs, kad ir abpusējas jūtas un vēlēšanās. Savukārt ekshibicionisti jeb tautā sauktie mētelīšu virinātāji nav norma, jo viņi neveido dialogu ar otru cilvēku, bet gan gūst baudu no varas izjūtas pār nobiedēto sievieti. Arī pedofilija nav norma, jo nav līdzvērtīga seksualitāšu dialoga. Pedofils ir kopā ar mazgadīgu bērnu, kas nespēj apzināties nedz sekas, nedz darbības. Arī šajā gadījumā viens ir pārāks par otru. Starp citu, homoseksualitāti ļoti bieži jauc ar pedofiliju, bet tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Kā klājas abiem nu jau precētajiem puišiem?
O, ļoti labi! Viņi izskatās bezgala iemīlējušies. Lai gan satiekas jau sen. Viss notika un notiek ļoti skaisti!
