Viņa ir jautra, dzīvespriecīga un emocionāla. Piekopj veselīgu dzīvesveidu, katru dienu vingro, lasa, tiekas ar draugiem, spriež par dzīvi un daudz joko.
Viņa ir jautra, dzīvespriecīga un emocionāla. Piekopj veselīgu dzīvesveidu, katru dienu vingro, lasa, tiekas ar draugiem, spriež par dzīvi un daudz joko. Dzīve Svetlanai Trofimovai rit savu gaitu – līdzīgi kā daudziem no mums, un tomēr – citādi. Ratiņkrēslā.
Pirmajā mirklī šķiet, ka Svetlana izskatās daudz jaunāka nekā patiesībā ir. Mēģinu uzminēt viņas vecumu, taču kļūdos – kā visi, kas viņu redz pirmo reizi. Pārsteidz viņas dzīves spars, spēks tikt galā ar likteņa untumiem.
Svetlana dzīvo viena savā dzīvoklītī daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā. Bagātību rēķina draugos un labos cilvēkos, bet rūgtumu sevī neglabā – viņa to savā pasaulē cenšas neielaist. Pirms kāda laika Sveta no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Jelgavā. Tā viņai vienmēr ir patikusi – neliela un zaļa. Arī cilvēki šeit esot citādi – mierīgāki, atsaucīgāki un uzmanīgāki. Viss šajā pilsētā notiek bez saspringtas steigas. Svetlanas vistuvākais cilvēks – mamma – dzīvo tālu Ziemeļurālos. Jelgavā Svetlana ir satikusi daudz jauku cilvēku, šeit arī atradusi savu otro ģimeni, kurā Dzidru Batraku mīļi dēvē par māmuliņu.
Visvairāk gaidu ceturtdienas
Katra diena Svetlanai iesākas ar visiem ierastām lietām, tikai tām ir zināma kārtība un ritms. Kad viņa pamostas, nekad neliedz sev smaidu, prot pasmieties arī par rīta nekārtību uz galvas. Stundu, pusotru viņa vingro, lai pārējo dienas daļu varētu sēdēt. Savu laiku prasa sevis sapošana, kā jau sievietei pienākas. “Man ir svarīgi vienmēr būt formā, izskatīties sakoptai un elegantai. Domāju, katrai sievietei tas ir nozīmīgi. Arī braukšana ratiņkrēslā var būt eleganta. Vajag tikai ieskatīties. Protams, patīkami, ja apkārtējie to ievēro un uzteic. Arī to, ka daudz smaidu. Pēc tam var mājās lidot kā spārnos,” mazliet kautrīgi bilst Svetlana. Pie dienas kārtības pieder arī pusstunda svaigā gaisā uz balkona.
Sava dienas daļa tiek veltīta grāmatām. Tās viņas dzīvē ir ļoti nozīmīgas, rindiņu pa rindiņai aizpildot kādreiz iesākto dienasgrāmatu. “Man būtiskāk ir atspoguļot nevis notikumus, bet gan izjūtas. Bail kaut ko palaist garām, kaut ko aizmirst,” atzīst Sveta. Šajā laikā viņu netraucē arī draugi, jo visi zina – dienas pirmā puse pieder tikai viņai. Pēcpusdienas gan reti paiet vientulībā, jo tad ir “savējo” laiks. Katrs uz šejieni nāk ar savu prieku vai rūpi, jo nereti pēc sarunas ar namamāti tās zaudē tumšos toņus un kļūst šķietami nenozīmīgas.
Ceturtdienas Svetai ir īpašas. Tad viņa dodas laukā. Protams, tikai gada siltajos mēnešos. Ziemas ir skumjākas. Ārā tikt Svetlanai palīdz sociālā darbiniece Ingrīda ar vīru, jo pašai izkļūt no dzīvokļa liedz šķietami neliels šķērslis – kāpņu telpas un āra kāpnes. Kad tās ir pārvarētas, Svetu pārņem sengaidītā brīvības izjūta – brauciens uz tirgu vai veikalu, vai pie draugiem. Katra došanās laukā liek izdzīvot atsevišķu mazu dzīvīti.
Otrā iespēja dzīvot
Svetlana dzimusi Pēterburgā, bet bērnību pavadījusi tālajos Ziemeļurālos mazā pilsētiņā Ivdeļā. Pēc Vieglās rūpniecības tehnikuma beigšanas uz Latviju viņa atbraukusi pēc sadales, kaut gan atzīst, ka dzimto pilsētu pamest bijis ļoti grūti. Daudzus “punus” ir nācies uzsist jaunības maksimālisma un pārspīlētās taisnības izjūtas dēļ.
Svetlanas invaliditātes iemesls nebija kāda trauma, bet gan smaga iedzimta mugurkaula slimība. Ar tādu diagnozi bērni reti kad izdzīvojot. Divu mēnešu vecumā viņu operēja, un, lai gan ārsti neko labu nesolīja, slimība tomēr atkāpās. “Laiku pirms un pēc operācijas uztveru kā divus atsevišķus posmus. Kā cilvēki, kas kādu laiku atradušies komā, uzskatu, ka Dievs man devis otro iespēju dzīvot. Es mācījos skolā, staigāju. Ķirurgi neliekuļoja – atklāti teica, ka esmu “pārstaigājusi” apmēram divus termiņus,” Svetlana atceras sarunu ar ārstiem sešpadsmit gadu vecumā. Slimībai saasinoties, darbu nācās atstāt un samierināties ar invaliditāti. “Dīvaini, bet esmu pārliecinājusies, ka cilvēka ārējais izskats ietekmē mediķu attieksmi pret viņu kā pret pacientu. Vienmēr esmu izskatījusies spēcīga, veselīga, ar ziemeļniecisku staltumu – citiem vārdiem sakot – iespaidīga. Varbūt arī tāpēc ārsti īpaši nopietni manu diagnozi neuztvēra. Neviens nebrīdināja, ka nedrīkstu darīt fiziski smagus darbus, neviens neteica, ka jāsaudzē sevi. Bijām jauni un spēka pilni – naktī strādājām, bet dienā atpūtāmies pie jūras. Vienmēr esmu bijusi aktīva. Man arī draugi saka: “Sveta, tu sēdi it kā vienkārši piesēdusies uz laiciņu. Lūk, varbūt tāpēc man ar medicīnu ir īpašas attiecības,” teic Svetlana.
Sākumā viņa piekliboja, tad staigāja ar spieķi. Gāja, kamēr varēja, un ratiņkrēslā ilgi nesēdās. Kādu laiku spēlēja arī sēdvolejbolu klubā “Optimists”. “Invaliditāte bija ļoti liels šoks. Kustēties man nozīmē dzīvot. Arī tagad ilgi nevaru nosēdēt mierīgi – krēslā dīdos un kustos. Pēc dabas esmu ceļotāja,” atzīstas Svetlana.
“Es mīlu dzīvot,” sarunas laikā Sveta to saka vairākkārt. Protams, varētu vēlēties lielākas rūpes un palīdzību no valsts, taču citādi – viss ir kārtībā. “Mūsu valstī ir visai dīvaina attieksme pret cilvēkiem. Jā, tevi pienācīgi ārstē pēc traumas vai slimības saasinājuma. Kad saasinājums pāriet, dzīvo, kā vari! Par to, kā dzīvot, neviens nepadomā. Tu izej kādā sabiedriskā vietā un dari tās pašas lietas, ko visi pārējie – tie, kas staigā. Viņi visu dara neaizdomājoties. Bet tev šīs lietas ir ļoti nozīmīgas. Kā var izskaidrot cilvēkam, kas katru dienu iet uz veikalu un izvēlas sev nepieciešamo preci, cik tas ir svarīgi mums – lai izjustu piederību sabiedrībai, savai pilsētai un tās iedzīvotājiem. Tas ir kas īpašs. Mani draugi, to apzinoties, nereti rīko braucienu uz kādu lielāku veikalu. Ne tāpēc, ka man tā būtu nepieciešamība, bet tāpēc, ka ir svarīgi – būt tur. Ieiet, kur vēlies, aplūkot un paņemt, ko vēlies. Šajā mirklī tu esi līdzvērtīgs visiem, kas tev ir apkārt, lai arī kabatā ir viens santīms. Naudai te pat nav nozīmes. Cilvēki ikdienišķas lietas dara automātiski. Jūs automātiski ceļaties, ejat uz darbu, nākat no darba, uz ielas snieg. Sniegs krīt jums virsū. Tās ir satriecošas lietas! Nemanāmas, bet tik nozīmīgas tiem, kas ir atkarīgi no dažādiem apstākļiem.
Viss sākas no sliekšņa
Mana draudzene strādā kādā pilsētas kafejnīcā. Sākumā tur nevarēju iekļūt. Tagad viņiem ir uzbrauktuve. Mazliet neērta, bet ir. Arī direktors jau apvaicājas, vai man ir ērti iebraukt. Tā ir brīnišķīga izjūta – iet kopā ar visiem. Viņi iet, un arī tu ej. Tu gribi ieiet kafejnīcā, veikalā? Ieej! Tas nozīmē, ka apkārtējie jau sāk domāt, ka blakus esam mēs,” spriež Svetlana, “Cilvēkiem trūkst iemaņu un zināšanu, kā dzīvot līdzās mums, kā pieņemt mūs un nebaidīties. Sociālā rehabilitācija nepieciešama ne tikai tiem, kas sēž ratiņos, bet arī tiem, kas staigā. Mēs neviens nezinām, kāds likteņa pavērsiens gaida pēc mirkļa. Varbūt ar zināmām lietām sadzīvot jāmācās jau no skolas vecuma? Varbūt ar lekciju palīdzību?”
Svetlana bieži ir aizdomājusies, kāpēc cilvēki vairās no tiem, kas izskatās citādi, kas atšķiras: “Cilvēkam raksturīgas bailes no traumām, no sāpēm. Bet ratiņkrēsls ir šo baiļu vizualizācija. Vismaz es tā domāju. Ja cilvēks var no tā aizgriezties, viņš to dara. Viņš jūtas neērti, viņam ir vainas un pienākuma izjūta. Es vienmēr savējiem saku: “Nečubinieties” ap mani! Vienkārši esiet blakus! Ja kādā mirklī man būs nepieciešama palīdzība, es piezvanīšu un palūgšu. To, ko es varu izdarīt, es gribu darīt pati. Ar ko varu cīnīties, cīnos. Pati mazgāju grīdu, pati – veļu. Man saka: “Malacis, tu turies”, bet es vienkārši dzīvoju – kā katrs no mums. Un nav tajā nekā pārdabiska. Katrā situācijā daudz svarīgāk cilvēkam ir saglabāt pašcieņu. Vai tu esi uz kājām, vai ratiņkrēslā. Savā dzīvē esmu sastapusies ar daudziem – arī ar tiem, kas ir sabrukuši, kas savās ciešanās vaino apkārtējo pasauli. Noteikti zinu – tāda es negribu būt.
Mums, ratiņniekiem, daudz kas ir pa spēkam. Mēs gribam strādāt, gribam mācīties, taču, lai tas notiktu, nepieciešama patstāvības (brīvības) izjūta. Tās sākums ir tepat – pie mājām, ar iespēju no tām izbraukt. Ar trīsošu sirdi gaidu savu uzbrauktuvi, jo tā ir visa sākums. Viss sākas ļoti vienkārši – no sliekšņa. Ja es varu iziet, es varu strādāt, mācīties, es varu būt kā visi. Bet pagaidām, ziemā, katrā savā dienā meklēju kaut ko īpašu un satraucošu, lai dzīve neaizsteigtos garām.
