Aptaujas rezultāti par darba tirgus tendencēm Zemgalē liecina, ka iedzīvotāju vidū pastāv nozīmīgas atšķirības darba tirgus aspektos.
Aptaujas rezultāti par darba tirgus tendencēm Zemgalē liecina, ka iedzīvotāju vidū pastāv nozīmīgas atšķirības darba tirgus aspektos. Tādēļ, plānojot aktivitātes šajā jomā, jāņem vērā cilvēku dažādās intereses, uzskati un vērtību orientācija.
Pērn par PHARE 2000. gada programmas līdzekļiem Jelgavas cilvēkresursu attīstības projekta ietvaros Rīgas Ekonomikas augstskolas speciālisti Jelgavā un rajonā, kā arī Dobelē un Bauskā veica pētījumu par darba tirgus tendencēm Zemgalē. Tā gaitā aptaujāts pustūkstotis cilvēku no visām ekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāju grupām, ar dažādu izglītības un ienākumu līmeni. 55 procenti respondentu dzīvoja laukos, trešajai daļai tobrīd nebija algota darba.
Situāciju vērtē kā nestabilu
Lauku cilvēki un zemāko ienākumu grupu pārstāvji savu stāvokli darba tirgū vērtē kā nestabilu. Tie, kuriem ienākumi ir lielāki, kā arī pilsētnieki un strādājošie ir vairāk pārliecināti un domā, ka uzlabot situāciju ir viņu pašu rokās. Nestrādājošie galvenokārt uzskata, ka bezdarbu izraisījusi ekonomiskās situācijas maiņa valstī, štatu samazināšana, uzņēmumu likvidācija. Pilsētnieki ģimenes apstākļus un slimību vērtē kā nozīmīgāku cēloni darba zaudēšanai nekā laucinieki.
Savdabīga pretruna izveidojusies, noskaidrojot, cik liela nozīme darba iegūšanā un noturēšanā ir labai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai. Proti, šie apstākļi tiek atzīti par galveno darba nodrošinājuma faktoru. Savukārt izglītības un kvalifikācijas trūkums ir viszemāk novērtētais cēlonis tam, ka cilvēkam nav darba. Šajās atbildēs vairāk dominē subjektīvie iemesli – personīgie apstākļi, dzīvesvietas neizdevīgums.
Darba iegūšanas faktori
Svarīgākie faktori, kas palīdz iegūt un paturēt labi atalgotu darbu, nozīmīguma secībā ir šādi: laba izglītība, iekšējā motivācija (paša centība, atbildības izjūta un disciplinētība), izdevīgi sakari, pieredze, svešvalodu zināšanas un pieprasīta profesija. Dažādu kursu nozīmi darba iegūšanā vairāk novērtē mazāk izglītoti cilvēki, bet vismazāk – iedzīvotāji ar augstāko izglītību.
Pilsētnieki vairāk nekā laucinieki uzsver darba pieredzes nozīmi, savukārt lauku cilvēki ar mazākiem ienākumiem kā traucēkli norāda dzīvesvietas neizdevīgumu. Jaunieši visaugstāk vērtē izglītību, svešvalodu zināšanas, bet vecuma grupā pēc 35 gadiem un turīgāko iedzīvotāju vidū būtiski aug sakaru nozīme. Pārsteidzoši, bet profesiju kā labi atalgota darba pamatu izteikti zemu vērtē cilvēki, kuru ienākums mēnesī ir no 120 līdz 190 latiem. Pārējiem, jo sevišķi turīgākajiem respondentiem, šis iemesls ir būtisks. Iemaņas darbā ar datoru ir svarīgākas sievietēm un pilsētniekiem. Aptauja arī rāda, ka, augot izglītības līmenim, paša centība un atbildības izjūta tiek uzskatīta par mazāk svarīgu darba iegūšanas faktoru. Kā mazāk būtisks iemesls minēts šaurs redzesloks, izpratne par norisēm sabiedrībā un tautsaimniecībā.
Prognozē prasību paaugstināšanu
Runājot par turpmāko, aptaujātie kā nenovēršamu pārmaiņu min darba devēju prasību paaugstināšanu labas darbavietas iegūšanai. Kopumā cilvēki ir optimistiski noskaņoti, vairums uzskata, ka perspektīvā viņu materiālais stāvoklis un dzīves apstākļi uzlabosies, augs darba iespējas. Tomēr tas notiks pakāpeniski.
Cerības galvenokārt tiek saistītas ar tā sauktajiem objektīvajiem faktoriem – Latvijas un Zemgales ekonomiskās situācijas uzlabošanos, valsts atbalstu darba iegūšanai un dzīves apstākļu uzlabošanai. No subjektīvajiem faktoriem norādīts uz katra paša piepūli un profesionālās kvalifikācijas iegūšanu.
Nedaudz pesimistiskāki par nodrošinājumu ar darbu ir tie, kam pašlaik tāds ir. Savukārt bez darba palikušie nākotni redz rožaināku. Uz dzīves izmaiņām vairāk cer gados jauni cilvēki un laucinieki, kā arī cilvēki ar labāku izglītību. Lielāks uztraukums par materiālo stāvokli ir iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir no 30 līdz 90 latiem mēnesī, sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem.
Kā uzlabot materiālo stāvokli
Uz jautājumu par faktoriem, kas varētu ietekmēt materiālā stāvokļa uzlabošanos, cilvēki vispirms norāda jau uz minētajiem objektīvajiem iemesliem, tad uz paša piepūli, kvalifikācijas iegūšanu. Liela nozīme piešķirta arī veiksmīgai apstākļu sakritībai. Lauciniekiem vairāk nekā pilsētniekiem šķiet, ka labvēlīgi noteikumi kredīta ņemšanai un sava biznesa uzsākšanai ļautu uzlabot materiālo stāvokli. Pilsētnieku vidū uz aizdevumiem un iespēju sākt savu uzņēmējdarbību cerīgāk raugās gados jauni cilvēki. Nestrādājošie nepiešķir tik lielu nozīmi kvalifikācijas paaugstināšanai kā algoti darbinieki. Kompetentas konsultācijas karjeras un biznesa veidošanai ir viszemāk novērtētais faktors sava materiālā stāvokļa uzlabošanā.
Lai to uzlabotu, aptaujātie vislielāko piekrišanu devuši iespējai mācīties kursos, bet tikai puse ir gatava par tiem maksāt. Detalizētāka analīze atklāj vēl pesimistiskāku ainu. Arī par mācībām augstskolā lielākā daļa nav sajūsmā, vairāk interesi par to izrāda bez darba palikušie.
Izteikti zema ir interese par iespējām uzsākt savu uzņēmējdarbību – to kā ieguldījumu nākotnē apsver piektā daļa strādājošo. Tas ar zināmu piesardzību ļauj apgalvot, ka nospiedošs vairākums Zemgales iedzīvotāju negrasās pievērsties savam biznesam. Turklāt darba trūkums nav stimuls apsvērt šādu iespēju. Iespējams, tāpēc nav pārsteidzoši, ka reģiona iedzīvotāji neraujas ņemt kredītu, ko ieguldīt savā nākotnē. To pieļāvuši 30 procentu aptaujāto.
Neraujas sākt savu biznesu
Aptaujas rezultātu padziļinātā analīzē ņemts vērā, ka viens no Zemgales ekonomiskās attīstības mērķiem ir intensificēt ražošanu un stimulēt iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti. Tāpēc padziļināti tika pētīts, ko vēlas ražošanā nodarbinātie cilvēki – gan kvalificēti strādnieki, gan vadītāji un īpašnieki. Gandrīz četras piektdaļas strādnieku negrib sākt savu uzņēmējdarbību, trīs ceturtdaļas – ņemt kredītus bankās, četras piektdaļas – mācīties augstskolā, toties vairāk par pusi izteikuši vēlmi mācīties tālākapmācības kursos.
Arī profesionāļi ar augstāko izglītību nevēlas uzsākt savu biznesu, ņemt kredītu bankā un mācīties augstskolā, taču disproporcija nav tik izteikta – 40 procentu speciālistu ir gatavi pilnveidoties. Savukārt uzņēmēji un īpašnieki uzsver, ka vēlas turpināt vai uzsākt uzņēmējdarbību un ņemt bankā kredītu (vairāk nekā divas trešdaļas). Uzņēmēji arī izrāda interesi par tālākmācības kursiem, taču viņus visvairāk interesē svešvalodas.
Arī amatnieki un pašnodarbinātie pieļauj iespēju uzsākt uzņēmējdarbību, ņemt bankā kredītu. Viņus interesē valodu kursi, bet kopumā viņi nav īsti ieinteresēti ne mācīties augstskolā, ne tālākapmācības kursos.
Populārākās kursu grupas
Īpaša uzmanība tika pievērsta tālākapmācības kursu tematikai. Trīs populārākās kursu grupas ir datorzinības, valodas un biznesa pamati. Strādājošajiem vissvarīgākie liekas valodas un biznesa pamati, turpretī cilvēkiem bez darba nozīmīgāka ir datora iemaņu apguve. Gan vīrieši (vairāk), gan sievietes dod priekšroku valodu kursiem, pēc tam minot biznesa pamatus. Strādājošajiem vīriešiem trešajā vietā ir ar ražošanu saistītie kursi, savukārt sievietēm – datorzinības.
Vecumā no 25 līdz 34 gadiem ir otrādi – dominē biznesa pamatu kursi, ko vēlas apgūt gandrīz divas piektdaļas šā vecuma respondentu. Pēc tam svarīgi šķiet datori, savukārt valodas neizraisa tik lielu interesi. Brieduma gados (35 – 44) izteikti dominē visas populārākās kursu grupas, savukārt vecāka gadagājuma cilvēku vidū gandrīz puse aptaujāto vēlas apgūt datorzinības un praktiskas iemaņas, gandrīz neinteresējoties par biznesa pamatiem. Valodas, ražošana un zinātnes ir trešā populārākā kursu grupa.
Kopumā kursu prioritātes laucinieku un pilsētnieku vidū ir līdzīgas, tomēr lauku ļaudis vairāk interesē ražošanai veltīti kursi. Savukārt pilsētnieki priekšroku dod pakalpojumu un zinātnes jomu kursiem.
Lai precīzāk konstatētu veidus, kā iedzīvotājiem piegādāt informāciju par darbu, kursiem, konsultācijām, iesaistīt aktivitātēs, tika pētīti sociālo kontaktu parametri. Zemgalieši visbiežāk tiekas ar draugiem, tad ar kaimiņiem. Daudz retāk – ar radiniekiem un potenciālajiem darba devējiem. Visretāk cilvēki tiekas ar pašvaldību un sociālajiem darbiniekiem. Strādājošie daudz biežāk nekā nestrādājošie tiekas ar iespējamajiem darba devējiem un aktīvāk meklē jauna, labāka darba iespējas. Savukārt nestrādājošo vidū vīrieši ir četras reizes aktīvāki darba meklētāji nekā sievietes.
