Individuālo māju grupā pērn par sakoptāko Elejas pagastā atzīta Lilijas un Voldemāra Volkovu sēta.
Individuālo māju grupā pērn par sakoptāko Elejas pagastā atzīta Lilijas un Voldemāra Volkovu sēta. Tas gan nenozīmē, ka atzinības rakstu saņēmusī ģimene šogad par apkārtni vairs nerūpēsies. Viņi abi mīl kārtību. “Tāds tādu atradis,” smej saskanīgais pāris.
Kad pagājušajā nedēļā ciemojāmies Volkovu ģimenes mājā Elejā, Parka ielā, pagalmu klāja prāva sniega sega. Rozes, apsegtas ar egļu zariem, cieši dus ziemas miegā, arī iekoptās dārzeņu dobes paslēpušās zem sniega segas. Vien mūžzaļie košumkrūmi spītē salam un piedod baltajai sētai kādu pikantāku nokrāsu. Nostāk aug vairākas ābelītes, kuru zarus saimnieks rūpīgi apzāģējis. Tā ir labāk gan kociņiem, gan augļiem. Nogaršojam arī namamātes piedāvātos sarkanos sulīgos pērnās ražas ābolus. “Drīz ābelītes balsināsim,” piebilst Voldemāra kungs.
“Krituši uz puķēm”
Lilija un Voldemārs cenšas domās uzburt piemājas teritorijas vasaras ainu: pie nama sienām krāšņi zied rozes, “izklāts” zaļš nopļauta mauriņa “paklājs”, sakoptas dobes, spīd sarkanas zemenītes… “Vīrs jau pamana, ka ik gadu pa kādam zemes pleķītim nozogu puķudobēm. Bet patiesībā mēs visi esam “krituši uz puķēm”,” smaidot teic saimniece. Ģimenes galva piekrītoši māj ar galvu. Pats pirmais pie mājas vārtiem izslējies ceriņš. Tas ticis iestādīts visupirms.
Interesantākais, ka Elejas pagasta sakoptības konkursa komisija Volkovu ģimenes namu noskatījusi, pašiem saimniekiem nezinot. Pērn pagastā ieviesta arī citāda vērtēšanas sistēma. Proti, visi objekti aplūkoti trīs (nevis vienu kā iepriekš) reizes gadā – ap Jāņiem, Mārtiņiem un Ziemassvētkiem. “Mums te nav nekā sevišķa, ar ko dižoties, tikai kādi tūkstoš kvadrātmetru zemes pie mājas,” Volkovi ir pieticīgi un tomēr atzīst, ka par uzvaru konkursā ir gandarīti.
Sākumā neglīts apbūves gabals
Abiem grūti pateikt, kas viņiem Elejā tā patīk. Varbūt piederība šai vietai – Lilija un Voldemārs ir dzimuši un auguši Elejā, taču savā privātmājā sākuši dzīvot tikai 1995. gadā. Vispirms viņi iegādājās vienkāršu apbūves gabalu, uz kura ķieģeli virs ķieģeļa Voldemārs lika pats. Kundze pamatoti var piebilst: “Viņam ir zelta rokas!” “Te nebija elektrības, un zemes gabals neizskatījās pievilcīgs. Citi pat brīnījās, ka esam to paņēmuši,” atceras pāris. Kungs vēl piebilst: “Ir divi varianti – vajadzīga vai nu nauda, vai pacietība.” Šķiet, Volkovi mērķtiecīgi panāca savu, apbruņojušies ar otro.
Ar kārtību draugos ir gan Lilija un Voldemārs, gan viņu dēls. Kamēr viens tīra istabas, pārējie raujas pa dobēm, citreiz atkal visi – pa āru! “Tādi laikam esam piedzimuši,” prāto Voldemāra kungs.
“Gaļu vieglāk nopirkt veikalā”
Vasarā dārzeņu pašu vēderiem pietiek, taču maizītei arī kaut kā jānopelna. Voldemārs daudzus gadus ir uzticīgs vienam uzņēmumam. Arī Lilijas kundze 30 gadu nostrādājusi vienā darbavietā, taču pēc štatu samazināšanas aizpagājušajā gadā palikusi bez darba. “Agrāk turējām lopus. Bija mums cūkas un gotiņa,” atceras saimniece. Voldemārs uzreiz turpina: “Jā, turējām, bet tas vairs nebija izdevīgi. Daži kaimiņi vēl joprojām cīnās, un es brīnos, kā viņi tiek galā. Protams, dažiem ir vajadzīgā tehnika, tiem iet labāk. Tiesa, vairāk gan savām vajadzībām mums bija trusīši, vistas un pīles. Bet nu tas ir beidzies.” Piekrītoši vēl papildina Lilija: “To vairs nevarējām “pavilkt”. Vienkārši neatmaksājās. Tagad, šķiet, vieglāk gaļas gabalu nopirkt veikalā.” Volkovi tomēr pārāk neafišē, ka nu ir daudz labāk. Nedaudz kremt, ka nācies palikt tikai ar vienu algu. Lai arī nav noslēpums, ka Elejā darbu dabūt ir grūti, Lilijas kundze tomēr apņēmusies to meklēt. Lai varētu strādāt un pelnīt, dēls pārgājis uz nepilna laika studiju programmu augstskolā.
Par ES skumt nav nozīmes
“Jāņem vērā arī aizvien augošās ES prasības. Dzirdēju, ka standarta kāpostgalvai jābūt noteikta svara. Nu kurš tajā visā spēs iedziļināties un izsekot līdzi?” smejoties jautā saimnieks.
Jautājumā par gaidāmo iestāju plašajā savienībā Volkovu pāris ir vienisprātis: “Nu jau mēs pamazām sākam priecāties!” Iepriekš no tā atturējis solītais un nu jau notiekošais cenu kāpums. “Turpretī par darba aldziņu neviens nerunā. Kāda tā bija pirms desmit gadiem, tāda vēl šobaltdien. Bet skumt jau arī nav nozīmes. Kā būs, tā būs. Vienīgi darbavietu vajadzētu vairāk, un, kas to lai zina, varbūt, arī tās būs,” spriež Voldemāra kungs.
Satikušies Jāņu vakarā
Lilija un Voldemārs ir kopā kopš 1971. gada. Šis gadskaitlis abiem no atmiņas nav izdzēšams. Tajā liktenīgajā gadā viens otrā ieskatījušies pašā Jāņu vakarā! “Aha, uzrakstīs vēl, ka gājām papardes ziedu meklēt,” izraisot vispārēju jautrību, joko namatēvs. “Satikāmies pie viņa māsīcas,” precizē Lilija, un abi nopūšas, ka tas bijis tik sen. “Vīrs man ir godīgs, nedzer un nepīpē. Liels atbalsts,” pēc daudzajiem kopā pavadītajiem gadiem droši teic Lilijas kundze.
Visa ģimene kopā pulcējas Ziemassvētkos, Vecgada vakarā un Jāņos. Allaž tiek svinētas arī jubilejas un vārdadienas. Garlaicībai laika neatliek.
