Var piesaukt pilnmēnesi un citus cilvēcei vēl miglā tītos faktorus, pie kuriem savas darbības krīzes brīžos apelējis ekspremjers Einārs Repše, taču ilgi gaidītais nu reiz ir noticis: Latvijai atkal ir valdība (pikanti – tieši pilnmēnesī).
Var piesaukt pilnmēnesi un citus cilvēcei vēl miglā tītos faktorus, pie kuriem savas darbības krīzes brīžos apelējis ekspremjers Einārs Repše, taču ilgi gaidītais nu reiz ir noticis: Latvijai atkal ir valdība (pikanti – tieši pilnmēnesī). Ļoti gribas ticēt, ka turpmāk tautas ievēlētie deputāti no jaunajiem Ministru kabineta locekļiem varēs arī kaut ko prasīt, nevis bikli smilkstēt kā peramie kucēni, tas ir, atkal varēsim piedzīvot valsts lietu kārtošanu atbilstoši Satversmei, nevis Dullā Daukas iedomām.
Lai gan jauniecelto ministru “kavā” ir tikai pa retam “dūzim”, turklāt arī tie neizceļas ar pārlieku autoritāti sabiedrībā, tomēr jāpriecājas, ka “kreisie” deputāti izrādījās pietiekami izlēmīgi, bet “labie” – gana piekāpīgi, lai kaut beidzamajā brīdī vienotos un no diviem ļaunumiem izvēlētos mazāko – Induļa Emša sastādīto valdību.
Tiesa, eksperti jauno valdības sastāvu vērtē visai kritiski un neparedz tai ilgu mūžu. Laikam gan Latvijas vēsturē I.Emša kabinets ir pirmais, kas tik lielā mērā jau “a priori” tika lemts neveiksmei; politologi tam joprojām paredz visai īsu mūžu – daži to dēvē par “pagaidu valdību”. Tomēr nekad nevajag sacīt “nekad”. Arī mazākumā iespējams paveikt daudz: piemēram, Zviedrijā tieši mazākumvaldība strādājusi visraženāk.
Jaunais premjers Indulis Emsis tiek vērtēts dažādi, pārsvarā gan kā pārāk mainīgs un pakļāvīgs. Tomēr nav noliedzams, ka viņš ir viens no pieredzējušākajiem un tolerantākajiem politiķiem, kas apveltīts ar spēju sarežģītās situācijās rast kompromisu.
Daudzus valdības locekļus, protams, būtu gribējies citus – profesionālākus. Tomēr būs vien jāiztiek ar tiem, kam nu ir lemts strādāt. Tieši – strādāt, jo tas nu būs jādara atrotītām piedurknēm. Pārāk daudz ūdens izliet ir paguvuši “repšisti” viņiem atvēlētajā laikā. Līdz 1. maijam būs grūti sasmelt. Turklāt ar to vien nepietika: kā Saeimas sēdē teica kāds deputāts, JL ne tikai pusotrā gadā nespējis iemācīties politisko kultūru un valsts vadīšanas mākslu, bet nepratis arī aiziet no valdības ar cieņu. Tas attiecināms ne tikai uz “Jaunā laika” praviešu zākāšanos Saeimas sēdē, atļaujoties, piemēram, saviem pēctečiem veltīt tādus epitetus kā “sarkanzaļš ar spalvainām rokām”, bet galvenokārt – uz savas valdīšanas beidzamajās dienās pastrādātajām āmurībām. Kā gan citādi lai nosauc pirmdienas pievakarē steigšus sasaukto valdības sēdi, kurā mērkaķa ātrumā pieņemts lērums tādu normatīvo aktu, par kuru atbilstību Latvijas likumiem nespēj galvot pat likumprojektus sagatavojušo ministriju juristi!?
Būtu naivi domāt, ka bijušā premjera vārdu un par viņa līdzgaitniekiem vairs nedzirdēsim: gan viņi par sevi atgādinās kā daždien atraugas pēc iesmakušas maltītes. Tas, ko 15 mēnešos “savārījis” “Jaunais laiks”, būs grūti izstrebjams gadiem ilgi, un vēl ilgāk mēs jutīsim to, ko bijusī valdība neizdarīja. Tomēr jācer, ka jaunā valdība tomēr būs rīcībspējīgāka un saprātīgāk izlietos savu laiku, to veltot neatliekamākajiem darbiem saistībā ar Latvijas iestāšanos ES, nevis savstarpējiem kašķiem. Tie vienmēr bijuši un būs neauglīgi: tik un tā katra nopelnus vai noziegumus izsijās laiks, un jau laika tiesa reiz pasludinās savu spriedumu gan par tiem, kurus visos pasaules grēkos vainojis Repše, gan par viņu pašu. Nejauksimies laika kompetencē, darīsim ikdienas darbus un prasīsim to arī no jaunā Ministru kabineta – bez atlaidēm un aizbildināšanās. Pietiek māžoties un stiept gumiju. Kaut īsu laiku valdot, var iespēt veikt kaut ko svētīgu un paliekošu. Turpretī tie, kas palaiž vējā mirkli, spēj izniekot visu mūžu.
