«Pretinieks bija nopeilējis mūsu baterijas un, sākoties uzbrukumam, tās pamatīgi apšaudīja. Lādiņi nāca pāri galvai un krita metrus piecdesmit tālāk purviņā. Krievam sprāga tikai katra trešā granāta, pārējās – pokš – iekrita dubļos».
“Pretinieks bija nopeilējis mūsu baterijas un, sākoties uzbrukumam, tās pamatīgi apšaudīja. Lādiņi nāca pāri galvai un krita metrus piecdesmit tālāk purviņā. Krievam sprāga tikai katra trešā granāta, pārējās – pokš – iekrita dubļos,” atceroties savus kara piedzīvojumus, stāsta agrākais leģiona artilērijas pulka kaprālis jelgavnieks Žanis Vadonis. Šis frontes stāsts turpinās laimīgi – kaprālis lēca bedrē, ko pats bija racis kā individuālu patvērumu apšaudes un uzlidojumu gadījumiem. Taču sagadījās, ka kļūdas dēļ tajā pašā vietā jau bija patvēries cits lielgabala apkalpes biedrs. Tā nu līdz artilērijas apšaudes beigām – minūtes divdesmit piecas – abiem zaldātiem vajadzējis saspiesties vienuviet. Žanim iznācis gulēt ar kājām gaisā, turklāt tā, ka dibengals palicis virspusē. Sprādzieniem norimstot, abi cēlušies augšā. Pēkšņi Žanis ievērojis, ka uz viņa karavīra formas frenča atloka kaut kas kūp. Tur bija trāpījusi sīka karsta šķembiņa, kas nu bija paspējusi drēbē izdedzināt caurumu sērkociņa galvas lielumā. Tas arī bijis vienīgais pretinieka trāpījums, ko viņš saņēmis divos kara gados. “Es esmu apbalvots ar Dieva žēlastības ordeni,” par savu kara laimi teic Žanis Vadonis.
Protams, artilēristi karā izdzīvojuši vairāk. Frontes līnija atradās sešu septiņu kilometru attālumā, bet ar astoņiem zirgiem pārvietojamais lielgabals šāvis kilometrus trīspadsmit. Tuvcīņā iesaistīties Žanim negadījās, kaut gan atkāpjoties, kritisku brīžu bijis daudz. Jaunekļa romantiskā jūsma par kara lietām izplēnējusi itin drīz.
Kad Kurzemes katlā Gaiķu pagasta Vilkos pienāca kapitulācijas diena, baterijas komandieris virsleitnants Purmalis nostādījis vienību ābeļdārzā un teicis: “Puikiņas, paldies par dienestu. Es vairs neesmu jūsu komandieris. Dariet katrs, ko gribat.” 11. maijā, tieši Mildās, Žanis pārnāca mājās pie ģimenes, kas dzīvoja Talsos. Pilsētā, kur gandrīz katrs viņu pazina, jauneklis nevarēja noslēpt savu leģionāra pagātni. Sekoja arests un ceļš caur Jelgavu uz “lēģeri” Klusā okeāna piekrastē. “Tur ar dizentēriju noslimoju tā, ka citi puikas mani vilka no stūra uz stūri kā kaķeni. Es izdzīvoju, bet tie vilcēji ne,” par piedzīvoto “lēģerī” pie Sovgavaņas stāsta sirmais vīrs. Labā atmiņā viņam palikuši japāņu gūstekņi – savā disciplinētībā un kārtības mīlestībā tie stāvējuši daudz augstāk par vāciešiem. Vienu priedi bez apstājas monotoni viņi varējuši zāģēt veselu dienu. Pēc negadījuma uz dzelzceļa, kad vairāku japāņu stumtajam trulim ar pārtikas produktiem uzbraukusi pretīmnākošā lokomotīve (neviens cilvēks gan necieta), Žaņa rokās nonāca mazs vīstoklītis ar hieroglifos rakstītu tekstu, šķiet, lūgšanu. Atdot to īpašniekam nebija iespējams. Šo savādo relikviju viņš pārveda mājās. Varbūt tieši šis vīstoklītis Žanim ir aizvietojis ar roku rakstītus dievvārdus, ko, karā ejot, iedeva vecāmāte – šo īpašo dārgumu viņam cietumsargi atņēma Irkutskā pirms iešanas pirtī. Vēlāk Žanim tomēr atļāva iet apskatīt atņemto mantu kaudzi, taču tur vecmāmiņas doto atrast vairs nevarēja.
Pēc divu gadu soda izciešanas atgriežoties Latvijā, Žanis dzimtajos Talsos juties nelāgi. Bieži vien propagandas aptumšotie līdzcilvēki agrākos leģionārus uzlūkojuši kā noziedzniekus. Tā viņš 1954. gadā pārcēlies uz Jelgavu, kur vairāk nekā divdesmit gadu nostrādājis sanitāri epidemioloģiskajā stacijā par profilaktiskās dezinfekcijas nodaļas vadītāju. Jelgavā arī nodibināja ģimeni ar Ilgu Grīnbergu – meiteni no Glūdas, viņas vecāki bija izvesti. Abi kopā nodzīvoja 41 gadu, līdz slimība dzīvesdraugu atņēma. Izaudzinātas divas meitas, kuru ģimenēs aug četri mazbērni, tāpēc vecais vīrs par vientulību nesūdzas. Ar pensiju gan iztikšana nav viegla, tādēļ, par spīti saviem astoņdesmit, Žanis “uztaisa biznesu” – uz sieviešu dienu piemājas siltumnīcā izaudzē tulpes. Nav divsimt šķiņu kā agrāk, tomēr kaut kas jau sanāk. 16. martā kopā ar domubiedriem no Daugavas Vanagiem Žanis dosies uz Lestenes brāļu kapiem. Tur var satikt paziņas un pat karotājus no savas baterijas. Vienībā bijis 181 vīrs un 181 zirgs. Latvijas valsts atjaunošanu piedzīvojuši tikai seši.
