Vācu komponista un mūzikas pedagoga Karla Orfa (1895 – 1982) scēniskā kantāte «Carmina burana» pieder pasaulē visbiežāk atskaņotajiem skaņdarbiem.
Vācu komponista un mūzikas pedagoga Karla Orfa (1895 – 1982) scēniskā kantāte “Carmina burana” pieder pasaulē visbiežāk atskaņotajiem skaņdarbiem, bet Latvijā vismaz gadus piecpadsmit nav iestudēta, tik lielā mērā īstenojot autora iecerēto skatuvisko risinājumu kā koncertā Jelgavas kultūras namā 19. martā.
“Carmina burana” ir benediktīniešu klosterī Bavārijā atrasti viduslaiku dzejas darbi latīniski un vāciski. Tematiski sešās daļās sadalītajā krājumā ir gan dziesmas, kuru sacerētāju lomā it labi var iedomāties dievbijīgus klostera iemītniekus, gan dzīrošanas un citu juteklisku prieku slavinājumi (Orfa darbā no apmēram tūkstoš dzejoļu klāsta izmantoti pēdējie – hedonismu sludinoši – nereti gluži atklāti piedauzīgi teksti). Par lielas daļas autoriem tiek uzskatīti 13. gadsimta garīdzniecības pārstāvji un grāmatu pārrakstītāji.
Daļai dziesmu saglabājusies arī muzikālā notācija, ko Orfs, tiesa, nav izmantojis, taču tas neliedz 20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās sacerētajā no žanra un tehnikas viedokļa grūti aprakstāmajā skaņdarbā saklausīt arī tekstu tapšanas laika noskaņas. Instrumentācijas paņēmieni ir sava laika cienīgi. Aranžējums sitaminstrumentu grupai un divām klavierēm no pianistiem prasa “taustiņu bundzinieku” ekspresivitāti – līdzīgi kā Orfa laikabiedra Bēlas Bartoka paredzētais taustiņu lietojums “Allegro Barbaro”. Taču, kā uzsver koncerta mākslinieciskais vadītājs diriģents Aigars Merijs – Meri, interpretējot “Carmina burana”, svarīgāks nekā vienojošais ir tas, kas Orfu iepretim laikabiedriem rāda kā sava ceļa gājēju.
“Orfs ir galīgi netipisks sava laika komponists – pavisam cita trīsdesmito četrdesmito gadu ekspresionisma versija. Vairuma laikabiedru daiļradē tas bija neziņas un katastrofas priekšnojautu laiks, kas izpaudās fatālismā – “mazā cilvēka” pretstatīšanā lielajam liktenim, ko nevar ietekmēt, vai bēgšanā no sava laika dzīves realitātes, piemēram, studējot baroka mūziku, – Orfs raugās nevis caur traģisma, bet humora un ironijas prizmu. Nenovēršamība viņa darbos pārtop “mazā cilvēka” izaicinājumā liktenim. Ekspresionistiska izteiksme saglabājas formā: identiska ir “Carmina burana” pirmā un pēdējā daļa. Liriskā varoņa ceļš veidots pēc apļa kompozīcijas: no tikko jaušama pavasara dabā un cilvēku attiecībās viņš pēkšņi nonāk krogā, izjūt azartspēļu vilinājumu… Bet klejojumos no viņa kā no Fausta gaida vienus “pareizos” vārdus, kas visu atrisina. “Carmina burana” tā ir atzīšanās mīlestībā. Imanta Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” atskaņojumu 18. novembrī jelgavniekus aicināju apmeklēt savas pilsētas patriotisma dēļ – izmantot iespēju pārliecināties par Jelgavas mūziķu spēju radīt augstvērtīgu koncertu –, šoreiz tēmu var turpināt, aicinot solidarizēties ar Orfa pausto “mazā cilvēka” uzdrīkstēšanos pretoties liktenim, izaicināt to. Kas attiecas uz sniegumu, šis koriem būs jau trešais “Carmina burana” koncerts, un iepriekšējos divos tie sevi pierādījuši kā spēcīgu koncertvienību, jo laba bija gan koncertu apmeklētība, gan kvalitāte.”
Piedalīsies kori “Zemgale”, “Mītava”, “Tik un tā” un “Spīgana” no Jelgavas, “Sidrabe” no Dobeles, “Blagovest” no Rīgas un “Ogre”, solisti Kristīne Gailīte un Nauris Indzeris, pianisti Mārtiņš Zilberts un Aigars Reinis, sitaminstrumentus spēlēs Vigo Račevskis un Aleksandrs Jalaņcevs.
Orfa radošie meklējumi bija saistīti ar muzikālo teātri. No turienes viņa vēlēšanās deju, mūziku un gaismu apvienot kopīgā mākslā. Pirms Jelgavas kori “Carmina burana” dziedājuši Rīgā un Ogrē. 20. martā paredzēta uzstāšanās Dobelē. Bet dejotāji – Olgas Žiluhinas Dejas kompānija – piedalīsies tikai koncertā Jelgavā. Vēl tuvāk komponista iecerei atskaņojums būtu vienīgi tad, ja dejotāji būtu koristi – kā “Sindi putnu dārzs” savā “Carmina burana” iestudējumā pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem.
