Ne mazāka dažādība kā profesionālajiem teātriem raksturīga arī amatierkolektīviem. Katrs amatierteātru «Gada izrādē 2003» redzētais darbs pauž savu rokrakstu un milzu enerģētiku.
Ne mazāka dažādība kā profesionālajiem teātriem raksturīga arī amatierkolektīviem. Katrs amatierteātru “Gada izrādē 2003” redzētais darbs pauž savu rokrakstu un milzu enerģētiku: no psiholoģiskā teātra labākajām tradīcijām līdz pretenzijām uz jaunas izteiksmes un jaunas vietas meklējumiem sabiedrībā. Šāds skates žūrijas viedokļa rezumējums nav tikai vārdi: enerģijas lādiņš bijis tik spēcīgs, ka dažam pēc pirmās dienas izrāžu noskatīšanās līdz trijiem naktī bijis jādzīvo ar validolu zem mēles.
Izrādes vērtēja teātra zinātnieces Līvija Akuratere un Janīna Brance, dramaturgs Jānis Jurkāns, teātra kritiķe Evita Mamaja, scenogrāfs Ivars Noviks un režisors Valdis Lūriņš.
Traģikomiski, gaiši un sirsnīgi
Latvijas amatierteātru vidū jūrmalnieki izceļas ar to, ka pastāvīgi domā par bērnu auditorijas piesaistīšanu. Skati ievadīja “Īkstīte” ar izteiksmīgu spēli un tērpiem, funkcionāli veiksmīgu un dažāda vecuma skatītājiem vienlīdz pieņemamu scenogrāfisko risinājumu. Līvijas Akurateres vārdiem, iestudējums ar labu gaumi, kas droši var izkonkurēt televīzijas popkultūras bērniem domātās daļas bezpersoniskos un vardarbīgos pārstāvjus.
Žūrija un režisori atsaucīgi uzņēma Ivara Novika priekšlikumu apsvērt atsevišķas nominācijas – izrādes bērniem – iedibināšanu.
Uz skates gaišākās izrādes nosaukumu noteikti varētu pretendēt naivisma estētikā eleganti ieturētā Ādolfa Alunāna “Mucenieks un muceniece” Lūcijas Ņefedovas režijā. Ne mazāk svarīgi ir tas, kā režisore spēj savā iecerē ievadīt jaunus cilvēkus, iedvest viņos sajūsmu un pārliecību. Ar labdabīgas pašironijas caurstrāvotību skatē izcēlās Arvīda Matisona vecīgais precinieks Dundurnieks. Izrāde kā dārdoši smiekli caur aumaļām plūstošām asarām.
Balvu pasniegšanas reize apliecināja, ka sevišķi labi no scenogrāfijas un tērpu viedokļa izdevušās Čehova “Kāzas” Rēzeknes teātra sniegumā. Scenogrāfiskajam jauninājumam (galdu tradicionālā izpratnē nomainot ar daudzfunkcionāliem dažādi izvietojamiem ceturtdaļapļu formas sēdekļiem skatuves centrā) ir arī režisorisks ieguvums – atskārsme, ka pie improvizētā galda sēdošo muguras mēdz būt vēl daiļrunīgākas par sejām.
Kafejnīcā nejauši tikušos cilvēku dialogus Hermaņa Paukša komēdijā “Baltā jahta” asprātīgi un aizrautīgi izpēlēja Liepājas TMKC teātris, un lielākā balva bija tikpat neviltoti smiekli zālē – arī žūrijā. Pēc Jāņa Jurkāna “Amālijas” izrādes pagājušoruden Alunāna festivālā R.Blaumaņa Madonas teātra režisore Skaidrīte Strade atzina, ka kolektīvs vēl gaida zināmu “iespēlēšanos”. To, ka nu tāda notikusi, apliecināja titullomas atveidotājas Valentīna Zepas augstais novērtējums: sieviete, kas nezina, kurp nejauši sastaptajam šoferim viņu vest, bet, izrādās, zina, kurp jādodas viņas laipnajam palīgam.
Divas Strindberga “Jūlijas jaunkundzes”
Šai skatē piedalījās divas Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzes”. Jelgavas Jaunā teātra izrāde izcēlās ar darbības dinamiskumu, Lienes Burbas talantīgi portretēto nevaldāmās fūrijas tiltullomu un skaidru tēlu traktējumu kopumā. Par Gada režisora Agra Krūmiņa “firmaszīmi” varētu saukt rūpīgi piemeklēto daudzkrāsaino, emocionāli smalko muzikālo noformējumu, kas, Krievijas Valsts tautas mākslas nama vadītājas Irinas Gorbunovas vārdiem, šajā un otrā viņa izrādē – Ventspils teātra “Ugunī” – veido savu dramaturģiju. Krievu viešņa arī uzsvēra, ka jūtama nopietna iedziļināšanās paša Strindberga apsvērumos par viņa interpretēšanu un iznācis “tīrs Strindbergs” – “tāds, kā pats dramaturgs būtu gribējis, lai viņu spēlētu”. Pēc Janīnas Brances domām, teksta apslēptajam vēstījumam vairāk tuvojas Visvalža Klinsona režisētā versija: sulainis Žans, kam bijusi dēka ar grāfa meitu, finālā pēkšņi un iznīcinoši viļas sevī, un tas neļauj viņam būt vienaldzīgam pret morālās pašapsūdzībās kritušās Jūlijas likteni. LU Studentu teātra “Jūlijas jankundze” Rīgas amatierteātru skatē uzvarējusi tāpēc, ka Kasparam Kotānam šo apvērsumu pašapziņā toreiz izdevies nospēlēt ļoti spēcīgi.
Pareizi un gandrīz ģeniāli
Īsinot Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī”, Agris Krūmiņš par pamatu ņēmis noveli “Purva bridējs”, vadoties pēc pārliecības, ka lugā, kurā novele pārstrādāta, ir vairāk lieka. Izrādes scenogrāfisko nevainojamību Ivars Noviks nosauca pat par sterilitāti. Irina Gorbunova, to attiecinot uz visu skatuvisko izpildījumu, “Ugunī” nodēvēja par tādu, kas ļautu tai pretendēt un “vispareizākās” izrādes nosaukumu. Pēc Valda Lūriņa atzinuma, šāds reālisma, sapņu un apcerīguma apvienojums viņā radīja tādu klasiķa jaunatklāšanas iespaidu, kam savā skatītāja pieredzē viņš var pielīdzināt tikai Raini Māras Ķimeles savulaik iestudētajā “Pūt, vējiņi!”. Vēl vairāk ir latviešu dramaturģijas dižgaru, kas šādu atklāšanu gaida. Gada izrādes laurus ieguva “Mētelis” – Gogoļa stāsts “Šinelis” Tukuma teātra studijas “Brīvā versija” interpretācijā. “Mazā cilvēka” traģēdija: ierēdņa Akakija Akakjeviča ilgošanās pēc jauna mēteļa, tā iegāde, zaudēšana un īpašnieka traģiskais gals scenogrāfiskā un tekstuālā minimālismā ar mīmikas un kustību valodas uzvērumu, kas aizrāva un emocionāli uzlādēja skatītāju, spilgti pauda traģiskā un komiskā vienotību. Irina Gorbunova absurda ironijas pārpilnajā Ilgoņa Škāna izrādē saskatīja “lietuviešu skolas” un krievu režisora K.Gimkasa ietekmi, piebilstot: ja skatītāja līdzpārdzīvojums būtu vēl lielāks, izrādi varētu saukt par vienkārši ģeniālu.
Realitātes šovs un melnās emocijas
Cēsu teātra rādītajā Ievas Melngalves un Daiņa Grīnvalda lugā “Mistērija “Dievietes dzimšana”” varoņi attopas nežēlīgā realitātes šovā, televīzijas skatītāju priekšā uzzina savas biogrāfijas faktus un dibina attiecības, kas radikāli maina visu viņu dzīvi. Teātra skatītāju atmiņā savukārt visvairāk paliek labā aktieru spēle un pārliecīgā “uzticība” dramaturgiem. Tajā, lai “realitātes šovā” būtu vairāk realitātes, mazāk spēlēšanas “vienam uz otru” uz darbības dzīvāka plūduma rēķina, lugas īsinājumi droši vien līdzētu. Balvu par labāko mūziku izpelnījās Ingus Ulmaņa un Aigara Voitišķa veikums Ausekļa Limbažu teātra izrādei “Kalienskas sievietes” – stāstam par karā izpostīta dienvidslāvu ciema sievām. Svešinieku nodarīto pazemojumu rūgtuma un izmisuma pārņemtas, viņas nolemj nogalināt katru mājās pārnākušo vīru, ja tas neapsola vairs nedoties prom, bet palikt – aizsargāt un gādāt par viņām. Karš atņēmis vīriem spēju to solīt… Reālpsiholoģisku šaušalu izspēlēšanai dāņa Kaja Nisena luga varoņus portretē skopi. Dziesmotajā izrādē vietumis uzvēdī brehtiskas intonācijas, un Didža Jonova spilgti nospēlētais dzīvespriecīgais ciema sievu mīlulis Sinuss (kas atšķiras no pārējiem upuriem – sirošanas kāres pārņemtiem vājprāšiem) rosina apsvērt lugas melnās komēdijas potenciālu.
Otrā daļa būs pavisam drīz
“Dailes teātris bija okupēts,” Ivars Noviks, kas žūrijā darbojas pirmo gadu, neslēpa patīkamu pārsteigumu par divās dienās pieredzēto māksliniecisko līmeni un skatītāju atsaucību (bija izrādes, ko, kājās stāvot, skatījās arī Mazajā zālē, bet kamerizrādes bija pārpildītas līdz pēdējai iespējai). Neatkarību, kas ļauj nodoties meklējumiem, gādāt par ne mazāk daudzveidīgu ainu kā profesionālajos teātros, savā ziņā varbūt pat pārspējot tos, amatierkolektīvi nav aizmirsuši.
Amatierteātru izrāžu skates otrā daļa risināsies Jelgavas kultūras namā 20. un 21. martā, kad uz savu gada iestudējumu parādi pulcēsies par labākajiem atzītie B kategorijas amatierteātri no Jelgavas, Cesvaines, Priekules, Ziriem, Skrīveriem, Praulienas, Tukuma un Virbām.
***
Amatierteātru
“Gada izrādes 2003” balvas
Izrāde – “Mētelis” (pēc N.Gogoļa stāsta “Šinelis” motīviem. Tukuma teātris studija “Brīvā versija”; režisors Ilgonis Škāns)
Režisors – Agris Krūmiņš (R.Blaumanis “Ugunī”, Ventspils teātris, A.Strindbergs “Jūlijas jaunkundze”. Jelgavas Jaunais teātris)
Aktrise – Valentīna Zepa (Amālija J.Jurkāna “Amālijā”. R.Blaumaņa Madonas teātris; režisore Skaidrīte Strade)
Aktieris – Kaspars Kotāns (Žans A.Strindberga “Jūlijas jaunkundzē”. LU Studentu teātris; režisors Visvaldis Klinsons)
Otrā plāna aktieris – Arvīds Matisons (Dundurnieks Ā.Alunāna “Muceniekā un muceniecē”. Ā.Alunāna Jelgavas teātris; režisore Lūcija Ņefedova)
Mūzika – Ingus Ulmanis un Aigars Voitišķis (K.Nisens “Kalienskas sievietes”. Ausekļa Limbažu teātris; režisore Inta Kalniņa)
Scenogrāfija un tērpi – Ināra Apele (A.Čehovs “Kāzas”. Rēzeknes teātris; režisore Māra Zaļaiskalns)
Atzinības (veicināšanas) balvas
Perfekta režija – Lūcija Ņefedova (Ā.Alunāna Jelgavas teātris), Inta Kalniņa (Ausekļa Limbažu teātris), Māra Zaļaiskalns (Rēzeknes teātris), Gunta Mīlenberga (Jūrmalas teātris)
Perfekta aktierspēle – Marta Trīna (Īkstīte Ērika Vilsona “Īkstītē”, Jūrmalas teātris), Imants Mikučs (ģenerālis A.Čehova “Kāzās”, Rēzeknes teātris).
