Esmu atvaļinājumā, un, tā kā man ļoti patīk slēpot, nevis vizināties no kalniņiem, izmantoju šos sniega priekus diendienā un pieveicu vidēji no 15 līdz 20 kilometru.
Esmu atvaļinājumā, un, tā kā man ļoti patīk slēpot, nevis vizināties no kalniņiem, izmantoju šos sniega priekus diendienā un pieveicu vidēji no 15 līdz 20 kilometru. Apslēpoju Būriņu, Viesturu, Bramberģes, reizēm arī Tušķu puses mežus.
Cik daudz var izlasīt sniegā!
Žēl, bet esmu konstatējusi, ka mūsu mežos vairs ieklīst tikai kādi trīs četri brieži, agrāk pastāvīgi tur dzīvoja vismaz 30 skaistuļu. Daudzmaz saglabājušās stirnas, buciņiem jaunie ragi jau pārauguši ausis. Lapsu gan netrūkst. Ir arī caunas, ļoti reti kāda vāverīte.
Nu ir īstā reize aizdomāties medniekiem: re, kā nu esat “nosaimniekojušies”! Slēpo, kur gribi, – visur medību torņi, trepes. Ieroči ir kvalitatīvi un daudziem droši vien arī neoficiāli. Par medību ētiku grūti runāt, jo visvairāk torņu ir pie retajām un trūcīgajām barotavām.
Man gadījies noņemt arī dažas cilpas. Liela nelaime un sērga ir mežos brīvi klīstošie suņi. Pēdējās dienās satiku vienu pārīti – maziņš melns un liels melnmuguras vācu aitu šķirnes suns. Viņi ļoti “akadēmiski” apsaimnieko Būriņu mežu, Garos kalnus, augstsprieguma līnijas.
Bet, visam par spīti, sniegs mirdz! Gaiss tik dzidrs un svaigs. Dzilnas “dzied” jau no pusfebruāra, tagad tām piebalso arī dzeņi. Sasparojušies dzilnīši.
Slēpoju un domāju: nabaga pilsētnieki, uz ielām sniega putra, visur pil un tek kūstošais sniegs… Bet Būriņu mežā jūs gaida balta pasaka un vienmēr iebrauktas slēpju “špūres”. Sarunājiet kompāniju un aizbrauciet ar mašīnu līdz Kalna Būriņiem, tālāk vai viss mežs ir jūsu. Pat kājāmgājējiem ļoti patīk akurāti iebrauktas slēpju sliedes. Viņi noteikti pametīs savu kājnieku taciņu un lepni bridīs pa slēpju pēdām…
Visiem vēlu svaigu gaisu un veselību!
