Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas vadītāja Silvija Dālmane 13. februārī svinēja savu lielo dzīves jubileju.
Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas vadītāja Silvija Dālmane 13. februārī svinēja savu lielo dzīves jubileju. Aiz muguras daudzu gadu nasta, bet enerģija un dzīvesprieks viņas acīs un darbos nerimstas ne uz mirkli. Viņa joprojām ir tā pati rūpju pilnā un strādīgā Silvija, kuras palīdzīgo roku jūt vairāk nekā 600 mazo jelgavnieku.
Pārkāpjot pāri 70 gadu slieksnim, Silvijas kundze ar gandarījumu var teikt, ka dzīvē sasniegusi visu, ko vēlējusies, – izskolojusies par pedagoģi, izaudzinājusi divus dēlus un tagad ir četru mazbērnu vecmāmiņa, viņai ir mīlošs vīrs, un pensijas vecumā Silvija dara to, ko sirds liek.
Bižainā meitene mācās ar izcilību
Silvija Dālmane dzimusi Rīgā. Augusi grūtajos pēckara gados bez tēva atbalsta. Tā kā Silvija bija vecākā meita ģimenē, viņas pienākumos ietilpa rūpēties arī par septiņus gadus jaunāko māsiņu. Silvijai skolā bija ļoti labas sekmes. Mācības padevās, un varbūt tādēļ viņas sapnis bija kļūt par skolotāju. Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vidusskolu jauniete beidza ar izcilību – liecībā nebija neviena četrinieka. Silvija stāsta, ka jau bērnībā viņai interesants licies savs vārds, kas bija ļoti rets un paziņu vidū vienīgais. “Silva latīņu valodā nozīmē “mežs”, un vecāki gribējuši, lai izaugu vienkāršs dabas bērns, būtu dabiska, patiesa, neuzpūtīga, tad arī cilvēki mani mīlēšot un cienīšot. “Par vecākiem man ir visjaukākās atmiņas. Bērnības atmiņu albumā mamma atstājusi ierakstu, kuru esmu saglabājusi vēl šodien: Kā mīlestība pie cilvēkiem ej un māci, lai raudošas acis smej,” lasa Silvijas kundze.
Vienaudžu vidū viņa izcēlās ar savām garajām matu pīnēm. Līdz pilngadībai matu galus apgriezusi tikai pāris reižu, tā tie auguši visus skolas gadus. “Mamma tos mērīja ar savām dūrēm, un gada laikā mati bija izauguši par vienu dūrīti. Piemēram, piecpadsmit gados mani mati bija mammas sešpadsmit dūru gari,” stāsta Silvija.
Starp Rīgu un Jelgavu – augstskolā
Pēc augstskolas viņa strādāja Rīgas Tehniskajā universitātē Tēlotājas ģeometrijas un rasēšanas katedrā, sāka kā asistente, bet pēc tam kļuva par docenti. Studiju laikā Silvija satika savu dzīvesbiedru Frici, kas strādāja augstskolā, un drīz abi jaunie cilvēki svinēja kāzu dienu. “Šogad 24. maijā mums būs 46 gadu kāzu jubileja. Toreiz tie bija Vasarssvētki. Baznīcā laulāties nedrīkstēja, bet mācītājs mūs salaulāja mājās. Mūsu ģimenē jau ir divi pieauguši dēli, abi beiguši augstskolu. Vecākais dēls Egīls gājis manās pēdās un absolvējis Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, bet jaunākais Raimonds tēva iespaidā kļuvis par siltumenerģētiķi. Tagad mūs priecē četri mazbērni, kas dzīvo Saldū. Mazmeitiņa Līva studē LLU ainavu arhitektos, mazdēliem Jānim, Didzim un Edžum augstas skolas vēl ir priekšā,” stāsta vecmāmiņa.
1967. gadā Silvija ar vīru pārcēlās uz dzīvi Jelgavā: “Rīgā mums bija ļoti šauri, un Jelgavā vīram kā Lauksaimniecības akadēmijas darbiniekam bija iespēja dabūt dzīvoklīti. Tad arī nolēmu, ka gribu izstrādāt zinātnisko darbu Pārtikas tehnoloģijā. Stājoties aspirantūrā, biju vienīgā sieviete no pieciem kandidātiem, un es arī uzvarēju,” atceras Silvija.
Trīs gadus Dālmanes kundze mācījās aspirantūrā, bet paralēli brauca uz darbu Rīgā pie saviem neklātienes studentiem. Zinātniskais darbs prasīja lielu pacietību un uzņēmību. Silvija pētīja ābolu uzglabāšanas metodes un tehnoloģiskos procesus Latvijā. “Āboli ir mani mīļākie augļi, tos varu ēst kilogramiem, un arī manā dārzā to netrūkst. Vīram ir ābele, kurai viņš ik pa laikam uzpotē kādu jaunu šķirni, un tajā tagad ir ap 20 dažādu šķirņu ābolu,” stāsta Silvija.
1970. gada 13. novembrī viņa aizstāvēja disertāciju un ieguva tehnisko zinātņu doktores grādu. Taču izdarīts ir daudz vairāk, jo katrai sievietei pildāmi tūkstošiem darbu.
Bērnu fonds kā otras mājas
Silvijas otra lielā darbavieta, kur viņa strādā jau četrpadsmito gadu, ir Latvijas Bērnu fonda Jelgavas novada nodaļa. Jelgava bija pirmā pilsēta, kurā 1990. gada septembrī dibināta apakšnodaļa. Tā ir labdarības bezpeļņas organizācija, kuras galvenais mērķis ir organizēt dažāda veida palīdzību bērniem. “Kad mani uzaicināja uz Bērnu fondu, ilgi nevilcinādamās piekritu: “Bērni man vienmēr patikuši, ar viņiem daudz esmu strādājusi. Biju arī audzinātāja garīgi slimiem bērniņiem slimnīcā, skolotāja Svētās Annas draudzes svētdienas skolā. Zināju, ka, uzņemoties šo lielo pienākumu, būs negulētas naktis, neredzētas brīvdienas un nemitīgs uztraukums. Taču pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs, kas sevi visu ziedo sabiedrībai, un tas izsaka manu būtību – iet, kustēties, iepriecināt citus, meklēt sponsorus un atbalstītājus,” uzsver fonda vadītāja.
Bērnu fondā palīdzību saņem bērni, kuru ģimenes pašvaldība atzinusi par mazturīgām. Silvijas kundze stāsta, ka tādu pilsētā ir ap 170 un ka fondā palīdzību saņem vairāk nekā 600 bērnu. Fondā jau iedibināti tradicionāli pasākumi, kuros prieku gūst daudzi bērniņi. Tur tiek svinētas viņu dzimšanas dienas, un daudziem fonds ir vienīgais, kur izjust, kā Ziemassvētkos garšo piparkūkas un pīrāgi, kā dzimšanas dienā ir saņemt dāvanu un rīkot svētku ballīti ar draugiem. Tās ir emocijas, ko izjust var tikai paši bērni, un Silvijas kundze teic, ka tas nav ne izstāstāms, ne uzrakstāms. Līdztekus Latvijas sponsoriem Jelgavas bērnus atbalsta arī labi cilvēki ārzemēs, kas uzņemas krustvecāku lomu un bērnu veselības uzlabošanai, izglītībai un citām vajadzībām sūta naudiņu.
Silvija neslēpj, ka apsvērusi iespēju atteikties no šā amata, jo gadi prasa savu, taču to ļoti grūti izdarīt, jo sirdī viņa jūtas ļoti vajadzīga bērniem.
