«Ir sievietes, kas mēģina pierādīt: «Ai, kāda es esmu malace – sēžu ar bērnu mājās līdz pat viņa kāzām!» Protams, katrs var izvēlēties – palikt mājās vai strādāt. Svarīgi ir, lai to dara no brīva prāta,» uzskata 42 gadus vecā Inese.
“Ir sievietes, kas mēģina pierādīt: “Ai, kāda es esmu malace – sēžu ar bērnu mājās līdz pat viņa kāzām!” Protams, katrs var izvēlēties – palikt mājās vai strādāt. Svarīgi ir, lai to dara no brīva prāta,” uzskata 42 gadus vecā Inese (precējusies, trīs bērnu māte).
Man ir trīs bērni, un nekāda mājās sēdētāja neesmu bijusi. Kopā ar vecāko dēlu studēju, vidējais dēls blakus zemeņu vagām gulēja, kamēr mammucis ogas lasīja, un vēlāk gaidīja kūtī, kamēr govis izslauks. Savukārt jaunākais aukli atrada jau divu nedēļu vecumā, bet aug vismīļākais, kaut ir vismazāk mammas aprūpēts.
Ja es bērnam veltu laiku, tad daru to pilnvērtīgi ar visu sirdi un dvēseli. Protams, mazulis to jūt! Nedomāju, ka viņam ir vajadzīga mammas 24 stundu “atsēdēšana” pienākuma pēc vai tādēļ, ka tā ir jābūt. Skumji, ka ir tādas māmiņas, kas padodas sabiedrības spiedienam un pārmetumiem: “Kā tā var? Kas tu par māti? Bērnam ir vajadzīgs tas un tas.” No malas spriest vienmēr ir ļoti vienkārši, bet vai kāds zina, kā savus bērnus audzina tie, kas nosoda māmiņas, kuras domā arī par sevi un iet uz darbu? Pieļauju, ka viņas vīra, vecāku vai arī sabiedrības spiediena dēļ vairākus gadus izolējušās no apkārtējās dzīves, lai kļūtu par māti. Vai tiešām vārds “māte” ir diagnoze?
Starp citu, sabiedrība, nosodot jaunās māmiņas strādātājas piemirst, ka bērnam ir divi vecāki. Viņam ir vajadzīga abu – kā mātes, tā tēva – uzmanība, mīlestība, rūpes, sapratne un laiks. Neviens no vecākiem nav aizvietojams! Arī tēvs! Nez kādēļ neesmu dzirdējusi pārmetumus tēviem, kas pēc darba neiet mājās pie bērniņa, bet gan pavada brīvo laiku bārā vai kopā ar draugiem. Tas esot normāli – viņam taču jāatpūšas! Bet māte, kas strādā un pēc darba skrien mājās pie mazā, ir egoiste un mātes vārda necienīga! Vai tas ir normāli?
