No brutāla fanātisma nevaram būt pasargāti neviens. Tas cilvēces gēnos ir iespundēts līdzīgi džinam burvju lampā, tikai reizēm nemaz nav nepieciešams to pamatīgi berzēt, lai absolūtais ļaunums izsprauktos pasaulē.
No brutāla fanātisma nevaram būt pasargāti neviens. Tas cilvēces gēnos ir iespundēts līdzīgi džinam burvju lampā, tikai reizēm nemaz nav nepieciešams to pamatīgi berzēt, lai absolūtais ļaunums izsprauktos pasaulē. Nožēlojami ir tas, ka šāds fanātisms nepakļaujas ne loģikai, ne cilvēku likumiem.
Kad traģiskā vēsts par teroristu ceturtdien izraisītajiem sprādzieniem Madridē sasniedza Latviju, daudzi skausta apvidū sajuta baisu tirpoņu. Lai gan beidzamajos mēnešos arvien biežāk tikām dzirdējuši par terora aktiem, sevi klusībā mierinājām ar domu, ka tie notikuši “kaut kur tālu”, turklāt bijām, piedodiet, “pieraduši” pie upuru “neliela” skaita. Madrides traģēdija kārtējo reizi satrieca pasauli, likdama gan no jauna spilgti atcerēties Ņujorkas katastrofu, gan apjaust to, ka uz Zemes sen vairs nekas nav tālu.
Var šausmināties par nežēlīgo masu slepkavību Spānijā, kur bojā gājis ap 200 nevainīgu iedzīvotāju, bet ievainoto skaits ir ap tūkstoti. Var bezspēcībā nolaist rokas un ļauties panikai. Īpaši, ja ieklausās politologu pareģojumos par to, ka nākotnē terora aktu skaits varētu augt. Tomēr var un vajag arī apjaust, ka pasaulē pārāk liela uzmanība tiek pievērsta pašiem terora aktiem kad tie notiek. Taču, tikko saviļņojums noplok, tiek ignorēta vesela virkne ekonomisku, sociālu un politisku faktoru, kas ietekmē terorisma izplatīšanos.
Katrs terorisma gadījums vērtējams atsevišķi, tāpēc nav iespējams ar vienas organizācijas vai valsts rīcības palīdzību izskaust problēmu kopumā.
Uz maldīga ceļa ir tie, kas domā: lūk, bin Ladena atriebība sasniegusi arī Eiropu, turklāt trieciens ticis vērsts uz valsti, kas vispārliecinošāk atbalstījusi ASV sākto karu Irākā. Tie, kam ir vājāki nervi, velk paralēles: arī Latvija taču pirms gada ar ASV stājās uz kara takas pret Irākas islāmistiem, pret Sadama Huseina režīmu.
Nekad nesaki nekad, māca sena gudrība. Patiešām, arī Latvija nav un nevar būt pasargāta no terorisma. Tieši tikpat lielā mērā kā, starp citu, jebkura valsts – arī tāda, kas bija nosodījusi ASV militāro kampaņu Irākā. Un tieši tādēļ ir svarīgi nejusties izolētiem, jo pretējā gadījumā mēs līdzinātos strausiem ar smiltīs iebāztu galvu. Tikai valstu kopdarbībā iespējams maksimāli novērst jaunus terorisma draudus. Īpaši laikā, kad robežas arvien vairāk zaudē savu nozīmi, savukārt tehnoloģijas attīstās ar patiešām kosmisku ātrumu. Vienlaikus jāpatur prātā, ka terorisms sakņojas ne jau tikai islāma fanātiķu ideoloģijā, bet dažādā etniskajā un ideoloģiskajā vidē.
Līdz ar to mūsdienās jo lielāku aktualitāti gūst kāda cita cilvēces gudrība: vispirms sargi sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās. Tas nozīmē, ka attiecībā uz terorisma draudiem katram jābūt modram vismaz divos līmeņos. Pirmkārt, ikvienam saprotoši jāpieņem iespēja un jābūt gataviem samierināties ar zināmām neērtībām, jo, visticamāk, jau tuvākajā laikā ES tiks izstrādāti un ieviesti papildu drošības pasākumi, kas būs jāievēro, pārvietojoties pa kontinentu un pasauli. Otrkārt, ir būtiski kritiskāk vērtēt visu sev apkārt notiekošo. Piemēram, nepārprotami uz varmācību orientētais TV klips “krievu skolu aizstāvībai” un sarkanbaltmelnie apsēji uz jauniešu piedurknēm, kā arī, protams, līdz absurdam uzskrūvētā pārprastā nacionālisma izpausmes.
Līdz šim Latvijā esam saskārušies tikai ar salīdzinoši nedaudziem sprādzieniem un, paldies Dievam, retiem upuriem. Taču gan politiķu tuvredzība starpnacionālo problēmu risināšanā, gan televīzijā un internetā plaši kultivētā varmācība nevar neviest bažas par nākotni. Sprāgstvielas pagatavojamas tik vienkārši, ka tas ir pa spēkam pat cilvēkiem ar minimālu smadzeņu masu. Savukārt teroristu gļēvums, pareizināts ar fanātismu un trotila jaudu, spēj izraisīt prātam neaptveramas traģēdijas.
Dzīvojam 21. gadsimtā, tāpēc jārēķinās ar to, ka ne Ņujorka, ne Madride nav tālu.
