Maksājumu ieviešanu veselības aprūpē speciālisti, no vienas puses, vērtē pozitīvi: iedzīvotāji tiek pieradināti pie tā, ka par visu ir jāmaksā patiesā cena.
Maksājumu ieviešanu veselības aprūpē speciālisti, no vienas puses, vērtē pozitīvi: iedzīvotāji tiek pieradināti pie tā, ka par visu ir jāmaksā patiesā cena. Tomēr, no otras puses, veselības aprūpē maksājumu kļuvis tik daudz un tie ir tik sarežģīti, ka pacientiem dažkārt tajos grūti orientēties.
Ik pa brīdim dzirdami dažādu reformatoru ierosinājumi, kā sakārtot veselības aprūpi. Lielākoties reformu mērķis ir sakārtot finansējumu tā, lai medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem būtu gan pieejami, gan kvalitatīvi. Tiesa, katra politiskā grupējuma izpratne par sakārtošanu ir atšķirīga, tādēļ sabiedrībai būtu svarīgi saprast, kam un par ko veselības aprūpē īsti jāmaksā.
Viduslatvijas slimokases direktors Andris Zīverts uzskata: visracionālāk būtu valstī ieviest kaut ko līdzīgu veselības nodoklim, taču ne tādā izpratnē kā pie vāciešiem, kuriem no algas tiek atvilkta zināma summa veselības aprūpei, un to sauc par apdrošināšanu. Līdz ar to regulāri un proporcionāli atskaitījumi no algas varētu būt kā savā ziņā īpaši iezīmēts nodoklis, kuru gan drīzāk varētu uzskatīt par apdrošināšanas prēmiju. Tādā veidā būtu iespējams panākt lielāku efektu, būtu lielāka skaidrība. Jo pie mums tagad tikai vienu daļu medicīnas pakalpojumu sedz apdrošināšanas sabiedrības, bet otru, lielāko daļu – valsts, un tā radies sajukums, kurā grūti rast skaidrību. Turklāt nav noslēpums, ka ir arī pavisam nekonkrēta trešā daļa, ko veido nelegālie maksājumi, kurus mediķi paši izdomā un pieprasa no pacientiem… Tādēļ jāveicina izpratne, par ko īsti maksā valsts, kuru patlaban pārstāv slimokases, un par ko jāmaksā pacientiem, veicot obligātos līdzmaksājumus, ko var izdarīt divējādi – vai nu maksājot par pakalpojuma daļu pašiem, vai arī šo daļu par zināmu atlīdzību deleģējot apdrošināšanas sabiedrībām. Šāda izvēle ir brīvprātīga.
Lai būtu saprotamāk, var iztēloties apli, kas sadalīts divos segmentos: vienu veido tā medicīnas pakalpojumu daļa, ko apņēmusies finansēt valsts, bet otru – pacientu maksājamā daļa. Valsts praktiski ir deklarējusi, ka tā sedz vidēji 90 procentu no pakalpojumu vērtības. Jāuzsver: vidēji, jo gadījumi mēdz būt atšķirīgi, un reizēm valsts un pacientu maksājamās pakalpojumu daļas var veidot attiecību pat puse uz pusi, tāpat kā reizēm no pacientiem var tikt prasīts līdzmaksājums tikai piecu vai pat četru procentu apmērā. Tātad vidēji 90 procentu medicīnas pakalpojumu pie mums sedz valsts, bet (arī vidēji) desmit procentu jāsamaksā pacientam. Valsts finansējuma centrālā administrējošā institūcija ir Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra un tai pakļautās slimokases, kas finansē minētos 90 procentus pakalpojumu, pārējos desmit sedz pacienti vai nu skaidrā naudā, vai izvēlēdamies alternatīvo variantu – nopērkot polisi. Tiesa, nevar apgalvot, ka pacientam visos gadījumos būtu izdevīgi vērsties apdrošināšanas firmās, jo situācijas mēdz būt dažādas.
10 procentu nav 90 procentu!
Iedzīvotājiem nav arī īsti skaidri veselības apdrošināšanas principi. Nereti cilvēks, iegādājies veselības apdrošināšanas polisi, domā, ka tā paver visas iespējas, ka apdrošinātājs viņam maksās par visiem ārstnieciskajiem pakalpojumiem. Taču atcerēsimies, ka 10 procentu nekad nevar “diktēt”, “nosegt” 90 procentu! Tas ir, ja cilvēks apdrošinājies pret kaut ko noteiktu, apdrošinātājs segs tikai pacienta līdzdalību šajā maksājumā. Apdrošināšanās nenozīmē, piemēram, ka cilvēks nopircis iespēju bez jebkādām rindām tikt pie šā pakalpojuma ārpus valsts noteiktās kārtības. Diemžēl pie mums pacientiem nereti jāgaida rindā, piemēram, uz lielo locītavu endoprotezēšanas, sirds un mikroķirurģijas operācijām. Nopērkot polisi, pacienti nenopērk iespēju apiet valstī noteikto kārtību. Polise ir un paliek pakārtota valstī noteiktajai kārtībai, nevis otrādi.
Modelēsim uzskatāmu gadījumu: pacientam konstatēti žultsakmeņi, ārsts teic, ka, teiksim, pēc mēneša viņam tie jāizoperē. Lūk, šajā brīdī pacientam ir svarīgi zināt, cik tas maksās. Iepriekš sastādīt precīzu cenrādi ir ļoti grūti, jo papildizmeklēšanā var atklāties vēl kaut kas, taču principā paredzamo maksājumu shēma ir skaidra: valsts finansēšanas noteikumi paredz, ka slimnīcas gultā pavadītais laiks pacientam nedrīkst izmaksāt vairāk par 25 latiem; mūsu piemērā vēl ir paredzama operācija, par kuru arī ārstniecības iestāde drīkst prasīt samaksu – tā var svārstīties no 25 līdz 40 latiem. Pieņemsim, ka slimnīca piemēro operācijas cenu 35 latus, plus 25 lati, kopā – 60 latu. Vēl var ievajadzēties papildu izmeklējumi, teiksim, kompjūtertomogrāfija (pieņemsim, 10 latu robežās). Tātad ap 70 latu pacientam būtu jāmaksā pašam, tā ir viņa daļa, kas veido valstī noteiktos 10 procentus no kopējās pakalpojumu summas. Lūk, tieši šo daļu cilvēks varētu apdrošināt, un tādā gadījumā visus minētos maksājumus veiktu apdrošināšanas firma.
Raksturīgākās shēmas
Diezin vai pilnīgi visiem divdesmitgadīgajiem jauniešiem būtu lietderīgi apdrošināties, sacīsim, pret traumatismu. Tādēļ katram individuāli vajadzētu apsvērt dažādas piedāvātās veselības apdrošināšanas shēmas.
Neviens nav pasargāts no negadījumiem, taču, piemēram, risks iemantot kādu kaiti ir ļoti atšķirīgs jauniem un veciem cilvēkiem.
Veselības aprūpētāji un arī apdrošinātāji ikviena cilvēka dzīvi un sabiedrības vajadzības pēc ārstu pakalpojumiem redz kā līkni. Tā uzskatāmi liecina arī par to, kādos mūža posmos par veselību nākas maksāt visvairāk.
Visdārgāk ir ārstēt bērnus līdz gada vecumam. Pēc tam, līdz aptuveni 20 gadu vecumam, izdevumi par veselības aprūpi “krīt” zem nulles. Pēc 20 gadu vecuma izdevumu līkne aug, otro augstāko atzīmi sasniedzot mūža nogalē, kas katrā valstī ir atšķirīgs saistībā ar tajā noteikto pensijas vecumu (ap 60 līdz 80 gadu vecumā). Kad sasniegts pensijas vecums, ārstēšanās izdevumi ir vislielākie. Tāpēc arī apdrošināšanas sabiedrības savās aplēsēs vadās no līdzīgām shēmām, diferencējot polišu vērtību: jauniem cilvēkiem tās ir nosacīti ļoti lētas, jo pārsvarā nekāda atlīdzība nav jāmaksā, jo jaunieši praktiski neslimo. Savukārt ir valstis, kur iedzīvotāji, kas sasnieguši vecumu pēc pensijas gadiem, tiek pielīdzināti invalīdiem – tik daudz izmaksā viņu ārstēšana.
Nenotikusī afēra
Diemžēl cilvēki joprojām jauc, domādami: ja viņi nopērk apdrošināšanas polisi, tad ir pasargāti no visa – nav jāstāv rindā, nav jāmaksā… Polise problēmas neatrisina. Runājot biznesa valodā, noteikšana tomēr pieder tam, kam ir tā saucamā kontrolpakete: šajā gadījumā 90 procentu no medicīnas pakalpojumu vērtības sedz valsts, tāpēc tai arī ir tiesības diktēt kārtību. Apdrošinātāji ir tikai valsts partneri. Tomēr dažkārt – laikam jau pārprastas reklāmas dēļ – cilvēki saprot burtiski: ja reiz apdrošinātāji sludina, ka apdrošina pacientu veselību, tad arī uzņemas pilnīgi visas problēmas… Reklāmās netiek minēta būtiska frāze: ka apdrošinātājs uzņemas pacienta finansiālās problēmas, tas ir, naudas izteiksmē, tikai aptuveni 10 procentu no pakalpojuma cenas! Un tāpēc, piemēram, jāgaida vien rindā…
Visā sacītajā nav pretrunu starp apdrošinājumiem un slimokasēm, jo “idejas līmenī” viņi ir partneri, kas veic kopīgu darbu. Pārpratumu var izraisīt atslēgas vārds “slimokases”. Tas savā ziņā ir brends: piemēram, Viduslatvijas slimokases partneris ir arī Rīgas slimokase, kas ir apdrošināšanas firma un tikai izmanto šo brendu. Tāpēc sabiedrība reizēm jauc, kas īsti ir Viduslatvijas slimokase un Rīgas slimokase. Ir jāizprot šī atšķirība.
Starp citu, ja būtu īstenota bēdīgi slavenā Audera kunga un partijas “Jaunais laiks” iecere vai kāds arī nākotnē iedomātos to turpināt, tad pilnīgi viss tiktu atdots apdrošinātājiem. “Audera reformas” būtība bija atdot apdrošināšanas sabiedrībām arī valsts maksāto pakalpojumu daļu, līdz ar to – gandrīz visus maksājumus, valsts ietekmē (apmaksājamajai daļai) atstājot tikai gudri piemeklētās kaites – narkoloģiskās, psihiatriskās slimības, AIDS, kas ir neiedomājami dārgi un neprognozējami ilgstoši maksājumi, ar ko nekur visā pasaulē neviens negrib ķēpāties, tikai labais Auders teica: “O’key, to atstāsim valstij, bet pārējo naudu lai administrē apdrošinātāji.” Un iznāca, ka Repšes valdības apjūsmotāji, kas lielākoties daudzos gadījumos bija gados veci cilvēki, atbalstīdami “jaunos laikus”, faktiski kā tādi trusīši brīvprātīgi bāza galvu rīklē čūskai. Audera ieceres būtība bija nosmelt krējumu – apdrošināšanas firmām uzticot valsts naudas menedžēšanu, “iekāst” milzīgas summas. Labi, ka pagaidām tas neizdevās: pārējās partijas, lai novēloti, tomēr atšifrēja, ka, ieviešot šādu sistēmu, mūsu bērni dabūtu trūkties ne pa jokam.
Jau tā mūsu valstī cilvēks, kas saslimst, faktiski tiek it kā sodīts, jo viņam arī 10 procentu ir ļoti daudz: ja ienākumi ir tikai 100 latu mēnesī, pat ar proporcionāli it kā nelielo līdzmaksājumu viņš tiek izputināts! Tāpēc cilvēki ir izmisumā, meklē sociālos pabalstus… Un vairs neiet pie ārstiem, jo trūkst naudas. Tā tiek ielaistas dažādas kaites, sabiedrība kļūst slimāka.
Jācer, ka, rodoties labākai izpratnei par veselības finansējumu, saprotot, ka slimokases administrē valsts naudu, bet apdrošinātāji – iedzīvotāju privāto maksājumu daļu, būs mazāk pārpratumu.
