Katram ir savas intereses. Gan indivīdam, gan valstij, un par šādas aksiomas pareizību nav vērts pat strīdēties.
Katram ir savas intereses. Gan indivīdam, gan valstij, un par šādas aksiomas pareizību nav vērts pat strīdēties. Ja kāds teic, ka viņam nav personīgo interešu vai ka viņš darbojas, visas nācijas vai pat globālās laimes vīzijas vadīts, cilvēks ir vai nu pravietis, vai arī jāsūta atpūsties un paārstēties pie citiem “napoleoniem”. Iepriekš sacītais attiecas arī uz Latvijas nacionālajām interesēm, iestājoties ES. Tikai līdz šim šķita, ka tās mums jau sen apspriestas, zināmas un padarītas plaši pieejamas ikvienam. Tas liktos loģiski noiets attīstības ceļš.
Daudzmaz skaidrs bija tas, ko darīja Eiropas integrācijas birojs, bet galīgi neskaidrs, kāpēc tas tika likvidēts neilgi pirms referenduma par iestāšanos ES. Pēc kasīšanas aiz auss tiešā premjerministra pakļautībā tikai pērnā gada nogalē izveidoja no pāris cilvēkiem sastāvošu Eiropas lietu biroju. Savukārt pirms dažām dienām tas beidzot nolēmis definēt Latvijas nacionālās intereses dalībai ES un tuvāko mēnešu (!) laikā šo dokumentu nodos sabiedrības apspriešanai. To uzzinot, pārņem sajūta, ka mēs dzīvojam kā mūsu vietējā Saules sistēmā, kur pa savām orbītām virzās pilnīgi suverēnas planētas. Ja turpinām astronomiskos salīdzinājumus, izrādās, ka pāris nelielu, bet ar noteiktu masu apveltītu planētu kustas merkantilu interešu orbītās. Tās varētu dēvēt arī par vārdā nesaukto oligarhu planētām (nosaukumus katrs astronoms piešķirs pats).
Seko nelielas planētas, uz tām to iemītnieki izveidojuši savu partiju. To nosaukumi ir tik labi zināmi, ka nav vērts pat pieminēt. Tās kustoties kopējo nacionālo interešu orbītās. Un tad ir pārītis ar pamatīgu masu apveltītu planētu, kuru orbītas varbūt nav tik noteiktas kā iepriekš minēto, toties, ja reiz šīs planētas sākušas kustību, tad tik viegli no orbītas nenovirzās. Uz tām mēs patiesībā arī dzīvojam. Runāt gan mēģinām dažādās valodās un dialektos, toties kustības mērķis orbītās faktiski ir kopīgs.
Trāpīgi šo situāciju komentēja kāda interneta portāla lasītājs: “Man šī jezga (ap nacionālo interešu definēšanu – red.) vairāk atgādina kompāniju, kas iesēdās vilcienā, tas sāka braukt, un tā vietā, lai atkorķētu, visi sāk spriest, uz kurieni labāk lai tas mūs ved…” Atgriežoties pie sākumā minētā, līdz šim nedefinētā Latvijas nacionālo interešu dokumenta, jāsecina, ka principā mums vajadzētu dzīvot uz vienas planētas, runāt, ja ne vienā valodā, tad vismaz tādā, lai viens otru saprastu un, galvenais, kustēties pa vienu orbītu. Vai varēsim to izdarīt līdz 1. maijam, kad vismaz oficiāli vajadzētu šīs intereses sākt realizēt? Jāšaubās. Patiesībā tās bija jādefinē vismaz pirms pāris gadiem un jāsāk īstenot. Tagad atliek vienīgi zūdīties par pagājušo laiku, jo novēlota rīcība ir pret valsts nacionālajām interesēm.
Nacionālo interešu stūrakmens iekšpolitikā ir administratīvi teritoriālā reforma, bet muļļāšanās ap to nu nekādi nevar tām atbilst. Par to tiek runāts jau vismaz desmito gadu. Tad jājautā – ko, jūs, valstsveči, esat darījuši? Braucāt pie Eiropas gudriniekiem, klausījāties, muti pavēruši, lai, mājās pārradušies, pēc savas saprašanas un sajēgas uzmeistarotu vietējo variantu? Tikai tā iznācis, ka, mainoties Saeimām, valdībām un interesēm, pie braukāšanas tikuši citi, kas noskatījuši jau pavisam ko atšķirīgu un mēģinājuši uzdot par pēdējo un vienīgo variantu. Ja jau tuvākajā laikā Emša valdība netiks ar to galā, var teikt, ka būsim “baigā dimbā”. Nepārtrauktais neziņas stress pašvaldībās par novadu veidošanu, to funkcijām un, galvenais, iespējām tikt pie ES struktūrfondu līdzekļiem, sasniedzis savu apogeju.
