Daļā Latvijas sabiedrības, par valdību attieksmi nemaz nerunājot, kultūra labākajā gadījumā tiek uzskatīta par luksusa lietu – kad viss pārējais ir nodrošināts, var pievērsties arī kultūrai.
Daļā Latvijas sabiedrības, par valdību attieksmi nemaz nerunājot, kultūra labākajā gadījumā tiek uzskatīta par luksusa lietu – kad viss pārējais (iekšpolitiskā stabilitāte, ekonomiskā izaugsme, demokrātijas funkcionēšana) ir nodrošināts, var pievērsties arī kultūrai. Tomēr tā nepastāv ārpus “nopietnās” politikas, tā nepastāv ārpus iekšpolitiskās stabilitātes, ekonomiskās izaugsmes un citiem šķietami svarīgākiem jautājumiem. Izteiksmīgs kultūrpolitikas nopietnības un līdzšinējo valdību nevērīgās attieksmes piemērs ir protesti pret latviešu valodu kā galveno mācību valodu krievu skolās.
Jāatzīst, arī kultūras aizstāvju nostāja nereti ir bijusi vieglprātīga – tiek uzskatīts, ka ir cilvēki, kuriem kultūru vienkārši nesaprast, tomēr arī viņiem būtu jārēķinās ar pārējiem, “kultūras cilvēkiem”. Uz jautājumu: “Kam vajadzīga kultūra?” viņi mēdz atbildēt ar sašutušu: “Tā var jautāt tikai nekulturāls cilvēks…”. Turklāt piebilstot, ka kultūras rezultāti nav izmērāmi un pierādāmi kā, piemēram, lauksaimniecībā saražotais, tomēr katram saprātīgam cilvēkam būtu jāsaprot, ka kultūra ir nepieciešama…
Gribētu iebilst, apgalvojot, ka arī kultūras rezultāti ir izmērāmi, kultūras vajadzība pierādāma, un nav cilvēku, kurus tas neskartu. Vēl vairāk – kultūra ir būtisks nacionālās drošības jautājums, uz ko norāda arī starptautiskās drošības teorētiķis Barijs Buzans, piedāvājot vienkārši saprotamu spriešanas shēmu – jau pats jēdziens “nacionālā drošība” liek domāt, ka drošības objekts ir nācija (valsts ir tikai tās organizācijas forma); bet nācija – tā ir cilvēku grupa, kurai ir kopīga kultūra, iespējams, arī etniskais vai rasu mantojums. Tātad nacionālās drošības uzdevums ir saglabāt kultūras vienotību, kas savukārt nozīmē, ka kultūrai ierādāma būtiska vieta nacionālās drošības jautājumu vidū.
Konkrētas sekas vairāk nekā 10 gadu ilgai nenopietnai attieksmei pret kultūrpolitiku ir kaut vai konflikts par latviešu valodu kā mācību valodu. Ir skaidrs, ka vismaz daļai šajā konfliktā iesaistīto tas šķiet kā sākums plašākai revolūcijai, kas, iespējams, varētu apdraudēt gan iekšpolitisko stabilitāti, gan ekonomiku, gan valsts ideju kā tādu (proti, “nopietnos” politikas mērķus). Konflikta iemesls meklējams ne tik daudz konkrētajā likumā, bet gan divkopienu sabiedrībā, kas “de facto” ir eksistējusi kopš neatkarības atgūšanas. Drosmīgais lēmums Latvijas valsti veidot kā valsti ar vienu valsts valodu, vienu dominējošo kultūru, sevī ietvēra ideju par to, ka vispirms tiks radīta neatkarīga valsts, vēlāk no tās iedzīvotājiem veidojot vienotu, valstij lojālu nāciju. Iecere tiešām drosmīga tā brīža situācijai, bet ne neiespējama. Diemžēl, nodibinot valsti, nācijas saliedētība (kas faktiski ir valsts pamatā) tika pamesta novārtā, pievēršoties “nopietnajiem” jautājumiem – drošībai, ekonomikai u.c.
Kultūra, kultūras politika nav tikai dažu īpatņu finansiāla pabalstīšana mīļā miera labad, kultūra ir tas, ko mēs ikdienā saucam par skatījumu uz pasauli, izpratni, kultūra arī piedāvā augsni valsts idejai kā tādai. Māksla kalpo politiskiem mērķiem ne tikai ar propagandas plakātiem vai patriotiskām filmām, bet gan pastarpināti “radot nāciju” un, šķiet, ka tieši kopīgs skatījums un izpratne par Latvijas valsti, vēsturi, nākotni, ir tas, kā pietrūkst “krievvalodīgajiem” un “valsts valodā runājošajiem”.
Pārpublicēts no www.delfi.lv
Liene Auzāne, politikas zinātņu studente
