Par šo kauju, kurā gāja bojā Oskars Kalpaks, publicēti vairāki raksti un atmiņas. Manas tēva mājas «Lejas Ulītes» atrodas šajā apvidū, tādēļ ar īpašu interesi esmu šos notikumus pētījis.
Par šo kauju, kurā gāja bojā Oskars Kalpaks, publicēti vairāki raksti un atmiņas. Manas tēva mājas “Lejas Ulītes” atrodas šajā apvidū, tādēļ ar īpašu interesi esmu šos notikumus pētījis.
6. martā sākās totāls kalpakiešu un viņu sabiedroto izplānots uzbrukums. Pretinieks nekur tālu nebija aizgājis (parasti naktīs sarkanie uzturējās lauku mājās). Kad agri no rīta Cēsu rota pa dziļi sniegotu ceļu nokļuva Ulītēs, pretinieks jau bija paspējis tās pamest. “Kalpakiešiem” virzoties tālāk, gan notika sīva apšaude. Lielinieki, pārsteigti par pēkšņo uzbrukumu, drīz panikā bēga. Studentu rota ieņēma Ezergaļus, bet Cēsu rota nomaldījās mežā un, nepareizā vietā pārejot Klūgas upi, pamatīgi samirka. Šo nomaldīšanos, pēc manām domām, var izskaidrot ar to, ka Ulīšu mežā ir diezgan daudz ceļu (dažiem pat bija nosaukumi Piena ceļš, Baļķu ceļš un citi). Pulkvedis Kalpaks bijis visai neapmierināts par nomaldīšanos no mērķa, taču viss beidzās labi. Ar strauju uzbrukumu Cēsu rota izsita pretinieku no viņu štāba Lapsaišos. Vēlāk kopīgi ar Studentu rotu turpinājās sarkano padzīšana no Skrundas apkārtnes līdz pat Airītēm. Manuprāt, 6. martā “kalpakieši” veica varoņdarbu, kas pavēra ceļu uz Latvijas atbrīvošanu. Sarkanie paši neatkāpās – to viņiem piespieda nacionālie karavīri. Par lielinieku atkāpšanos atceros mātes stāstīto. Viņi esot terorizējuši apkārtējo māju iedzīvotājus. Piemēram, Ejušu mājās savā istabā nāvējoši sašauts jauns puisis – mātes pusbrālis. Viņa uzvārds varēja būt Freijs.
Ik gadu mazinās iespējas par to dienu notikumiem uzzināt ko jaunu. Tāpēc būtu svarīgi visiem, kas kaut ko zina vai ir dzirdējuši, darīt to zināmu citiem.
