Jelgavas Mākslas skolā ar katru reizi izstādes kļūst arvien «stiprākas». Arī patlaban līdz marta beigām skatāma izcila Edvīna Kalnenieka gleznu skate, ar kuru varētu lepoties jebkurš muzejs.
Jelgavas Mākslas skolā ar katru reizi izstādes kļūst arvien “stiprākas”. Arī patlaban līdz marta beigām skatāma izcila Edvīna Kalnenieka gleznu skate, ar kuru varētu lepoties jebkurš muzejs.
Edvīns Kalnenieks ir viens no tiem māksliniekiem, kas visai negribīgi rāda savus darbus, tādēļ vien izstāde ir īpašs notikums Jelgavas mākslas dzīvē. Tā dod mums iespēju priecāties par viņa ļoti smalko, harmonisko, apgaroto glezniecību.
Vispirms jelgavnieki viņu iepazina kā teātra dekoratoru – ar īsiem pārtraukumiem Edvīns Kalnenieks 40 gadu ir Ādolfa Alunāna teātra scenogrāfs. Mākslinieks pirmais Latvijā pēc kara sāka zīmēt dekorācijas. Vecākie jelgavnieki atcerēsies viņa labsirdīga humora, senatnes smaržas piesātināto skatuves iekārtojumu pirmajam Ā.Alunāna “Draudzes bazāra” iestudējumam. Vēlāk apbūra viņa “Zilā putna”, “Filumenas Marturāno”, “Mūsu pokāla” un citu izrāžu dekorācijas.
Paralēli tam un galvenokārt Edvīns Kalnenieks vienmēr ir gleznojis. Mākslinieka tonāli izsmalcinātā krāsu un telpas izjūta, perfektais zīmējums (viņš ir zīmēšanas profesors Latvijas Mākslas akadēmijā), mīlestības pilnais skatiens uz dzīvi, pietāte pret dabu, cieņa pret cilvēku ir tā, kas atnesusi māksliniekam nedalītu skatītāju mīlestību un apbrīnu.
Gleznotājs darbojas visos žanros – portretā, figurālajā glezniecībā, klusajā dabā, ainavā un aktā. Izstādē Mākslas skolā katru pārstāv viens vai divi darbi.
“Pašportretā” uz mums noraugās mākslinieka vērīgās, pētošās acis. Ārkārtīgi jūtīgi uzgleznotas Platones dzirnavas. Visā Latvijā slavenas ir viņa klusās dabas ar bumbieriem, plūmēm, āboliem. Nekā it kā tajās nav – tik uz galda nevērīgi sabērti augļi –, bet liekas, ka autors spējis atklāt ne vien to tvirtumu, sulīgumu, bet arīdzan dvēseli.
Jau vairākkārt redzētas viņa kompozīcijas ar amatieraktieriem, gatavojoties kārtējai brīvdabas izrādei. Mainās figūru novietojums, pozas, nemainīgs paliek viens – godbijīgā attieksme pret cilvēku un viņa gara pasauli.
Autoram iemīļota tēma ir lauku darbi. Tā bijusi populāra latviešu mākslā kopš Jaņa Rozentāla laikiem. Tikai tad šādās gleznās darbojās spēkpilni cilvēki. Edvīns Kalnenieks rāda vecu ļaužu dzīvi sētā mūsdienās. Ēkas nodzīvojušas savu mūžu, tāpat kā to saimnieki. Priekšā nekā vairs nav, vienīgi mūžība. To apjauzdami, vecie ļaudis viņa gleznās veic savus darbus kā svētu rituālu, ko darījuši viņu senči gargarās paaudzēs pirms viņiem, nebīdamies no tā, ka kādu dienu vairs nepiecelsies un aizmigs nāves miegā.
Edvīns Kalnenieks neklaigā par patriarhālās zemkopju sētas lēno bojā eju un par darba tikuma zušanu laukos. Jūtama vien liela pietāte pret šiem nenogurdināmajiem cilvēkiem, kas ietiepīgi pilda savu svēto pienākumu.
Ar tādu pašu cieņu viņš glezno arī Mariju ar Jēzus bērniņu. Nav gleznā ierastā nimba, taču no jaunās mātes strāvo bezgaldziļa mīlestība, ko, kā šķiet, izstaro katrs pasteļkrītiņa vilciens.
Pastelis ir Edvīna Kalnenieka iecienītākā glezniecības tehnika, tai viņš veltījis visu savu radošo mūžu. Pēdējā laikā mākslinieks pievērsies arī eļļas glezniecībai, tomēr pasteļglezniecības pieredze un klātbūtne vienalga ir jūtama.
