Apvienībai «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK beidzamajā laikā pagalam neveicas.
Apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK beidzamajā laikā pagalam neveicas. Varbūt tā veiksmi nemaz īsti nav arī pelnījusi – ar savu nemitīgo minstināšanos un tādu kā zīlēšanu kafijas biezumos ikreiz, kad par kaut ko bija principiāli jāizšķiras vai jārīkojas. Īpatnējā veidā tas pat gluži labi “saskanēja” ar šo politiķu deklarētajiem principiem (par to, cik tie zobaini vai bezzobaini, būtu vērts veikt atsevišķu pētījumu), kuru būtība īsumā ir šāda: nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Tomēr necilāsim no jauna vecas cerības un neizdarības. Šoreiz runa ir par “tēvzemiešu” sagatavotajiem grozījumiem Eiroparlamenta vēlēšanu likumā, ar kuriem paredzēts liegt kandidēt bijušajiem Valsts drošības komitejas (VDK), kompartijas un Interfrontes pārstāvjiem. Tā ka “TB”/LNNK elektorāts joprojām ir gana viendabīgs, pat neņemot vērā vairākkārtējo vilšanos, šis mēģinājums uzturēt “vēsturisko taisnīgumu” gadījumā, ja tas Saeimā gūtu vairākuma atbalstu, zināmā mērā ļautu “tēvzemiešiem” no jauna mazliet uzspodrināt vecā frenča pogas.
Grūti pateikt, kas šīs apvienības politiķus mudināja domāt, ka tie paši Saeimas deputāti, kas pirms neilga laika pieļāva “rubikiešu” un “ždanokiešu” kandidēšanu Eiropas parlamentā, tagad būtu pēkšņi mainījuši savas domas. Jau tā mums pārāk daudz ko nolemj, pēc tam atceļ, lai lemtu vēlreiz no jauna. Tāpēc šai ziņā daudzi var būt apmierināti: vakardienas Saeimas sēdē “tēvzemiešu” ierosinājums neizgāja cauri, un tas kā nekā liecina par deputātu konsekvenci, par spīti nesenajam valdības kūlenim.
Tomēr diezin vai visi ir gatavi izjust gandarījumu un priecāties par to, ka deputāti tomēr neliedz Eiroparlamentā kandidēt bijušajiem čekistiem.
Arī šo faktu var vērtēt divējādi. No vienas puses, taisnība jau ir tiem, kas saka: pagājis gana ilgs laiks, kas varētu būt pietiekams, lai noskalotu rūdīto komunistu vecos grēkus. Turklāt beidzamo norišu kontekstā (“krievvalodīgo” problēmu saasināšanās, Maskavas un Briseles attiecību neskaidrība un tamlīdzīgi) būtu pat labi, ja Latvija visiem pierādītu, ka tai “uzšķaudīt” atsevišķu personu pagātnei, jo svarīgāks taču būtu demokrātijas apliecinājums. Turklāt tiktu demonstrēta pārliecība, ka “Rubiks, Ždanoka
