Šonedēļ mans ikdienas ritms bija citāds, jo ir brīvlaiks. Protams, gribētos to pavadīt, no rītiem ilgāk paguļot, kā bērnībā pie vecmāmiņas laukos vairāk pavērot pavasara atmodu, taču ir jāmācās.
Šonedēļ mans ikdienas ritms bija citāds, jo ir brīvlaiks. Protams, gribētos to pavadīt, no rītiem ilgāk paguļot, kā bērnībā pie vecmāmiņas laukos vairāk pavērot pavasara atmodu, taču ir jāmācās. Vienīgi svētdienu atļāvos veltīt atpūtai kopā ar draugu. Pēc vidusskolas vēlos studēt sabiedriskās attiecības. Tāpēc, kā jau pusgadu ierasts, sestdienu pavadīju sagatavošanas kursos Rīgā Stradiņa universitātē. Tur daži pasniedzēji gan man nav pārāk saistoši, tādēļ vēl neesmu īsti pārliecināta, kur tālāk mācīšos. Kursus apmeklēju, lai vairāk iepazītu sabiedrisko attiecību veidotāja profesija.
Trešdien LLU rīkoja atvērto durvju dienu. Es ar interesi apmeklēju Sociālo zinātņu fakultāti un beidzot guvu priekšstatu un informāciju, ko līdz šim diemžēl man neviens nespēja sniegt. Pašlaik apsveru iespēju studēt tur. Liekas, sabiedrisko attiecību lietas labāk būtu apgūt praksē, nevis šaurajā teorijas celiņā. LLU nav jāpērk dārgie mācību materiāli, kā tas ir Rīgas Stradiņa universitātē. Mūsdienās ir jādomā, kā izdzīvot, un nevar iet iekšā pirmajās durvīs, nepārbaudot, vai aiz citām negaida kas labāks. Nedēļas nogalē domāju aizbraukt uz atvērto durvju dienu biznesa augstskolā “Turība”.
Nedēļas sākumā gatavojos akcijai “Dzīvosim zaļi!”, kas aprīlī un maijā notiks mūsu skolā. Meklēju literatūru par Latvijas ekoloģiskajām problēmām.
Otrdienu un ceturtdienu veltīju mācībām, jo, atgriežoties no brīvlaika, skola sagaidīs ar ne vienu vien pagrūtu kontroldarbu. Vakaros “Fashion TV” smēlos iedvesmu izlaiduma tērpam.
Nedēļas nogalē ieplānots arī apciemot draudzeni. Līdz šim tas nebija izdevies daudzo darbu dēļ. Lai gan brīvlaikā ir arī jāmācās, kā skolas prezidentei mazliet iznāk atvilkt elpu. Būt par skolas prezidenti – tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām, jo skolēni ir ļoti neatsaucīgi (ar nelieliem izņēmumiem). Neviens neko negrib rīkot un kaut kur piedalīties, tikai vēlas, lai viss tiktu pasniegts uz paplātes, un tad to “smagi” kritizē.
Esmu beigusi Jelgavas Mākslas skolu un augstāk vērtēju mākslu, literatūru un labu mūziku, nevis “bumsi – bumsi” izklaidi. Starp citu, mans Mākslas skolas diplomdarbs ir skulptūra “Ķirzaciņa”, kas izlieta cementā un atrodas skvērā starp Vaļņu un Māteru ielu. Ķirzaciņu izvēlējos tāpēc, ka tā ir tik ļoti lunkana un tai var ataugt aste tad, ja tā ir norauta. Es ilgojos pēc miera, kas droši vien sagaidāms pēc saspringto centralizēto eksāmenu beigām. Laiks iet ātri – jau tuvojas Lieldienas. Tām gatavojoties, esmu salikusi vāzē plaucēšanai zarus un traukā diedzēju graudus.
Ina Riharde, Ozolnieku vidusskolas prezidente
