Interesanti, kāds jums radies iespaids, skatoties tālrādi vai klausoties radio ziņas? Gluži vai jādomā – gals klāt.
Interesanti, kāds jums radies iespaids, skatoties tālrādi vai klausoties radio ziņas? Gluži vai jādomā – gals klāt. Ja ne globāls un visaptverošs karš, tad drūmākie neražas gadi gaidāmi jau pēc pāris nedēļām. Papildu visam – nebeidzamais partizānu karš Irākā, teroristu bumbu sprādzieni Spānijā, kaut kādi idioti garnadži pāris rubļu peļņai noskrūvē gāzes vada ventiļus, un dzīvību nakts melnumā zaudē pussimts cilvēku.
Parasti informatīvie raidījumi sākas ar šādiem asinis stindzinošiem sižetiem. Runājot kulināru valodā, tas, ko mums pasniedz, varētu būt zupa. Tā teikt, pamatu ielikšanai. Otrajā ēdienā saņemam ko pavisam pikantu. Mums tiek rādīta kāda Latvijas pilsēta, kurā iedzīvotāji kā aptrakuši izpērk sāli, citā visi metušies uz etiķa esenci, bet trešajā nolēmuši iegādāties cukuru visam atlikušajam mūžam. Satrauktas korespondentes skrien no viena pircēja pie otra, taujādamas, kādus kulinārijas šedevrus nu tik taisīs. Izrādās – nekādus. Visi kā pelītes velk krājumus midziņās. Ainas pikantumam tiek demonstrēts aizelsies pārdevējs no automašīnas stiepjam kārtējo preces kilogramu simtu. Iepriekšējie piecsimts kilogramu esot iztirgoti pāris stundās, bet nākamo partiju līdz šīs iztirgošanai diezin vai pagūs atvest.
Un tad desertam saldais ēdiens – nopietnas labi ģērbtu ierēdņu sejas, rāmas balsis. Dzirdam, ka satraukumam nav pamata, tas viss ir pupu mizas un cilvēkiem vajadzētu nomierināties. Nekas taču nenotiks, tikai drīz formāli būsim iestājušies Eiropas Savienībā. Celsies cenas? Nu kādas muļķības! Ja arī tas notiks, tad tikai par pāris procentiņiem. Tas ir dabiski un nenovēršami. Toties būs kvalitāte! Vienvārdsakot: štrunts par bitēm, ka tik medus.
Šīs iepirkšanās jezgas vērotājam paliek nedaudz neomulīgi. Jā, kā tad tur galu galā ar tām cenām būs? Vai varēšu nopirkt pašu prastāko sāli, ar kuru tik feini marinējās gurķi? Un ko tur labi ģērbtā kundze klusām kā garāmejot saka par ievedmuitu rīsiem teju pašreiz vesela kilograma cenā? Cik tad tie maksās pēc iestāšanās? Jautājumi, uz kuriem šobrīd daudzi meklē atbildes, bet tā vietā saņem pirkšanās drudža atrādījumu kā pirms totālā bada laikiem.
Protams, ir arī citas kategorijas pirkšanas pārņemtie. Tikai tie dīvainā kārtā tiek dēvēti par biznesmeņiem. Viņi kā aptrakuši pērk jebkura lieluma zemes pleķīti jebkurā vietā. Tā ka viss rodas salīdzinājumā. Kāds nopērk sāls paciņu par desmit santīmiem, bet kāds cits – pāris hektāru par tūkstošiem latu. Tikai par vieniem smejas un uz viņiem rāda ar pirkstiem, bet otri godbijīgi tiek saukti par tālredzīgiem un cienījamiem ļaudīm. Viss atkarīgs no atskaites punkta. Kaut gan patiesībā pašlaik satrakojušies esam visi. Mierinājumam varam vērot labi ģērbtos ierēdņus, kas kušina tautu, ka nekas traks jau nebūšot, tikai daži procentiņi. Protams, uz augšu, tikai nedaudz, tikai par pāris santīmiem. Piemēram, degvielai. Cik pēc tam maksās kilograms sāls un etiķa pudele? Un maizes kukulītis, kura izcepšanai jāizaudzē graudi, kam atkal nepieciešama pāris santīmu dārgāka degviela un pāris santīmu dārgāka elektroenerģija. Tā bez gala. Ko domāt tam, kas, tikko pārnācis no veikala un mēģina sarēķināt, cik tad šoreiz izdevies nopirkt par vienu “lasēnu”?
Nav ko brīnīties un saukt par dumjiem vienus, bet par tālredzīgiem otrus. Katrs ir nedaudz drudžains, tikai viņus šķir maciņa biezums un vajadzības. Jau tagad teju ikvienā tirgū varam dzirdēt “spirķik, vodka, sigareti”. Pavisam skumji būtu, ja šaubīgu vīreļu piedāvājumam klāt nāktu sāls, rīsi un etiķis.
