Vakar Briselē pulcējās Eiropas valstu ārlietu ministri, lai spriestu par terorisma izplatības novēršanu kontinentā, kā arī turpinātu sarunas par vienotu ES Konstitūciju.
Vakar Briselē pulcējās Eiropas valstu ārlietu ministri, lai spriestu par terorisma izplatības novēršanu kontinentā, kā arī turpinātu sarunas par vienotu ES Konstitūciju. Lai gan pretrunu nav kļuvis mazāk, tā vien šķiet, ka šo tikšanos apspīd no blīvu mākoņu segas izlauzies cerīgs saulstariņš.
Ar Ārlietu ministrijas preses analīzes nodaļas starpniecību pārlapojot pasaules presi, laiku pa laikam jābrīnās par to, ka arī starpvalstu attiecībās nekas cilvēcisks nav svešs: valstis un to grupas, tāpat kā vienkāršie mirstīgie, šo to mēdz pārspīlēt, pārprast, dažkārt – pārcensties vai kaut ko nenovērtēt…
Vācu avīzē “Frankfurter Allgemeine Zeitung” publicētais raksts “Dubultā atkāpšanās” vēsta par “Vecās pasaules” skaļajiem aplausiem jaunajam Spānijas ministru prezidentam Hosē Luisam Rodrigesam Zapatero, kas Madridē, protams, nav palikuši nesadzirdēti. Zapatero un viņa komanda arvien vairāk jūt atbalstu saviem paziņojumiem par ārpolitikas kursa korekcijām. Īpaši dāsnas uzslavas tiek saņemtas no Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera un Francijas prezidenta Žaka Širaka: viņi abi Spāniju kā tādu noklīdušu avi uzteic par atgriešanos “Eiropas kodolā” un novēršanos no “īpašajām” atlantiskajām attiecībām ar ASV, un militāro vienību izvešanu no Irākas.
Reti kad pārmaiņām Spānijā ir bijusi tik liela potenciālā starptautiskā ietekme. Pie tās pieder arī “labprātīgo koalīcijas” “domino efekts” gadījumā, ja Apvienotās Nācijas ar glābjošo mandātu neleģitimēs ārvalstu klātbūtni Irākā. (Vai tas nozīmē, ka arī oficiālā Latvija pārskatāmā nākotnē varētu atteikties no līdzšinējā atbalsta, ko tā paudusi ASV Irākas kara sakarā?)
Spānijas jaunais premjers Zapatero savu attieksmi formulējis ar vārdiem: “Karš Irākā bija katastrofa.” Spānijas valdība aicināta turpmāk bez pamatīgas iepriekšējas konsultēšanās vairs nepieņemt svarīgus lēmumus. Ar tiem domāta arī 1300 spāņu karavīru nomainīšana Irākā, jo nekas nenorādot uz to, ka varētu tikt saņemts ANO mandāts, un tāpēc vienībām saskaņā ar Zapatero priekšvēlēšanu solījumu līdz 30. jūnijam esot jāatgriežas mājās. Tagad Madridē daudzi jautā, vai vispār atmaksājas mainīt kontingentu Irākā un vai nebūtu pareizāk vienkārši pagarināt to vienību uzturēšanās laiku, kas tur jau atrodas.
Daudz kas liecina, ka par vēsturi varētu kļūt arī Nicas vienošanās, uz ko kopā ar Poliju pastāvēja Spānijas konservatīvie, tādējādi bloķēdami ES konstitūcijas pieņemšanu.
Pirms nule notikušajām sarunām Briselē Īrijas premjers Bertijs Aherns vismaz telefoniski gribējis ar Zapatero apspriesties, lai uzzinātu sīkāk par nākamā Ministru prezidenta nostāju jautājumā par lēmumu pieņemšanu ar “dubulto vairākumu” un viņa iespējamām vēlmēm attiecībā uz izmaiņām Žiskāra d’Estēna izstrādātajā Konstitūcijas projektā. Šajā sakarā Vācijas politologi paredz, ka Eiropas jaunajai sociālistu valdībai absolūtā prioritāte būšot Eiropa bez “diviem ātrumiem”, bet Spānijas līdzšinējās “īpašās” atlantiskās attiecības ar Bušu drīzāk nomainīšot distancēti “normālas”. Turpmākajām Eiropas valstu attiecībām ar ASV esot jābūt draudzīgām, taču ne pazemīgām. Starp citu, Spānijas sociālisti, atsacīdamies no līdzšinējā premjera Aznara ārpolitikas, slepeni cerot uz valdības maiņu Baltajā namā.
