Vai 19. marta vakars bija apzināti izvēlēts vai tā šoreiz bija tikai sakritība – kalendārā pavasara iestāšanos sagaidīt, atskaņojot Karla Orfa scēnisko kantāti «Carmina Burana»?
Vai 19. marta vakars bija apzināti izvēlēts vai tā šoreiz bija tikai sakritība – kalendārā pavasara iestāšanos sagaidīt, atskaņojot Karla Orfa scēnisko kantāti “Carmina Burana”?
Par pavasara sagaidīšanu, mīlestības atnākšanu ir vēstīts skaņdarba pirmajā daļā “Agrā pavasarī” dzejas rindās: “Pavasaris tuvojas, pasaule ir caurstrāvota ar pavasara smaidu.” Kantātes nākamajā daļa groteskās epizodēs tēlots no dzīves ceļa noklīduša cilvēka monologs, bet trešajā daļā – atkal pavasaris, mīlestības tiesa un sajūsmas pilna himna mīlestībai. Karls Orfs mūzikas vēsturē ir universāls, savdabīgs sava ceļa radītājs un gājējs. Līdz 40 gadu vecumam viņa vārds pazuda daudzo komponistu vārdu sarakstā. Vācijā viņa skaņdarbi neizraisīja nekādu interesi. Lai komponista rokraksts iegūtu individualitāti, sākās jauna ceļa meklējumi, sintezējot operas, baleta, viduslaiku ielu karnevālu un mistēriju elementus.
Tikai 1937. gadā, iestudējot gadu iepriekš sacerēto “Carmina Burana”, komponists pievērsa sev publikas un mūzikas kritiķu uzmanību. Ar šo darbu Orfs mūzikā sevi pieteica kā neoprimitīvisma stila pārstāvis. Visus līdz šim periodam komponētos skaņdarbus Orfs izņēma no “apgrozības”, tādējādi atverot jaunu lappusi savā daiļradē. Ārpus Vācijas Orfa daiļradi iepazina, kad komponists jau bija pietuvojies piecdesmit gadu vecumam.
Septiņus gadus pēc “Carmina Burana” radās otra scēniskā kantāte “Carmina Katulli” un 1951. gadā scēniskais koncerts “Trionfo di Afrodite”, kas kopā veidoja triptihu “Trionfi “Trittico teatrale”” (“Triumfi – teatrāls triptihs”, renesansē tā sauca muzikāli dramatiskas izrādes). Orfa mūzikas spēks pakļaut jebkuru klausītāju slēpjas tās vienkāršībā. Viņa mūzika balstīta uz vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem, vienkāršu harmonisko valodu, diatoniku, kas piešķir īpašu arhaisku nokrāsu. Mūzikas atkārtojumi, variējumi klausītāju ierauj kā senā riņķa dejā vai rituālā. Vairākkārtēja teksta skandēšana, recitācija uz vienas skaņas ir kā buramvārdu formulas atkārtošana. Aigara Merija – Meri “Carmina Burana” iestudējums bija spilgts un interesants. Vispirms liels nopelns projekta autoriem (Aigaram Merijam – Meri un Ingrīdai Vilkārsei) par prasmi pārliecināt un iesaistīt septiņus pašdarbības korus ne tikai no Jelgavas, bet arī no Ogres, Rīgas, Dobeles. Visu cieņu šo koru diriģentiem, kas noteikti dažbrīd bija spiesti atvirzīt malā kādu citu koncerta programmas iestudēšanu, jo jau pirms dažiem mēnešiem tika dzirdēts par darbu pie šā vērienīgā projekta. Tikai žēl, ka netika uzteikti kolektīvu diriģenti, zinot, cik smagu “melno” darbu ieguldījuši panākot kora partiju apguvē, kā arī skaidru dikciju grūtajā tekstā.
Par diriģentu Aigaru Meriju – Meri jāsaka viscildinošākie vārdi. Viens ir prasme rast ideju, bet otrs – pasniegt klausītājam to kā notikumu. To diriģents ir panācis ar lielu profesionalitāti, gan saturot kopā šo daudzkoru kolektīvu, gan ar pārliecinošu, emocionālu interpretējumu. Jācer, ka diriģentam jau atkal padomā kas jauns, ar ko turpināt pārsteigt klausītājus. No Orfa orķestra partitūras diriģents bija atstājis tikai divu klavieru un sitamo instrumentu pavadījumu. Sitamajiem instrumentiem šajā skaņdarbā ir īpaša loma. Kantātē ritms reducējas uz vienkāršām ritma formulām, brīžam izzūdot, dodot vietu vārdam un darbībai. Orfs tādējādi liek sajust ritma suģestējošo spēku. Vietām tomēr varēja manīt kopskaņai pietrūkstošo pilna orķestra skanējumu. Izceļams un slavējams ir pianistu Aigara Reiņa un Mārtiņa Zilberta augsti profesionālais, ekspresīvais priekšnesums.
Pozitīvi vērtējams fakts, ka koncerta projektā bija piesaistīti izcili solisti: Nauris Indzeris (baritons), spēcīga balss, skaists balss tembrs, spilgts, pārliecinošs, pat azartisks priekšnesums kopā ar kori un Kristīni Gailīti (soprāns) kantātes numurā “Tempus est iocundum” (“Līksmojieties”). Kristīne Gailīte – smalka, trausla dziedātāja, kuras balsī slēpjas liels spēks, koncentrēts miers, līdzens balss plūdums, intonatīvi tīrais dziedājums, izstaroja aristokrātisku izsmalcinātību pirmajā soprāna solo numurā. Brīnišķa viņas balss krāsu gamma plūda nelielajā solo numurā “Dulcissime” (“Ak, dārgais”), skanot dzidri, ar ciešu pārliecinātāju spēku.
O.Žiluhinas dejotāju grupas priekšnesumam epizodiski nebija pilnīgas atraisītības, aizmiršanās. Tas radīja sajūtu, it kā kustības tiek visu laiku kontrolēti bremzētas, tāpēc nepārliecinošas. Epizodiski tas pat nedaudz traucēja. Varbūt atvēlētā skatuves daļa bija par mazu?
Aģentūras “Kultūra” organizētie koncerti seko viens pēc otra, izdabājot dažādām gaumēm un vecumiem, protot projektiem piesaistīt izcilus māksliniekus. Jelgavas mūzikas dzīve ir atdzimusi, tā uzņēmusi lielus apgriezienus. Pilnā klausītāju zāle liecina par to, ka jelgavnieki ir aktīvi koncertu apmeklētāji.
