Jēdziens «diskurss» nozīmē, ka savstarpējās attiecības tiek veidotas valodā un tiek uzspiestas ar valodu.
Jēdziens “diskurss” nozīmē, ka savstarpējās attiecības tiek veidotas valodā un tiek uzspiestas ar valodu. Pēdējo nedēļu politiskais diskurss veido mitoloģisko pasauli, kurā rīkojas tumsas spēki un naidīgas rokas. Saucieni pēc gaišajiem prātiem katram liek nostāties vienā vai otrā pusē. Racionālo loģisko izvēli nav iespējams izdarīt pēc definīcijas, jo tas, kurš nav ar mums, tas ir pret mums.
Pagājušajā nedēļā presē bija divas aktuālas tēmas – valdības veidošana un krievu skolu reforma. Abu iztirzāšana norāda uz diskursīvās demokrātijas trūkumiem. Vainīgi ir ne tikai žurnālisti – arī politiķu viedoklis abos jautājumos bija tautoloģiju pilns. To varētu uzskatīt par jautrām vārdu spēlēm, ja vien nebūtu kareivīgi primitīvi.
Laikrakstā “Diena” tika publicēts toreizējā izglītības ministra K.Šadurska raksts “Dialogs ar sabiedrību – mīti un patiesība”. Ministra piesauktais “dialogs” gan neradīja jaunu demokrātisku realitāti. Viņa diskursīvās uzvedības stils pierādīja, ka amatpersonas mēdz domāt mitoloģiskajās kategorijās, cilvēkus šķirojot “labajos” un “sliktajos”. “Sliktos” autors izslēdz no to personu loka, kam būtu tiesības runāt par skolu reformu. Uzskatu dažādības izpausme ir vispārināti definēta kā “cīņa pret Latvijas valsts interesēm”, “labi organizēta pret valsti vērsta graujoša darbība”. Bijušais ministrs rakstā nav minējis ieinteresētās grupas argumentus pret reformu, nav analizējis šaubas un bažas, lai mierinātu un pārliecinātu oponentus.
Pretējā puse neatpaliek. Zinātņu doktors J.Pliners zinātņu doktoram K.Šadurskim “iekož” ar “Marta tēzēm” laikrakstā “Čas”: “histērija”, “politiskie kucēni”, “Kanādas pensionāre”, “izdzimteņu demokrātija”, kas rosināja fantāziju. Es jau iztēlojos, kā pedagogs J.Pliners ar lineālu sit pa pirkstiem skolēniem, kas nesaprot viņa mācīto priekšmetu.
Valdības veidošanas process tiek interpretēts divējādi, no vienas puses, kā tehniska procedūra – viss ir skaidrs tam, kas prot skaitīt līdz 51. No otras puses, kā civilizācijas katastrofa – viss ir skaidrs, jo tie, kas nav ar mums, ir pret mums. No politiķu teiktā nebija iespējams saprast, ko viņi zina par šo valsti – no kā tā sastāv, kur ir kādas problēmas, kādi ir risinājumi. No kritiķiem nevarēja saprast, kādas ir valdības intereses, kāpēc 13. neatkarības gadā latvieši pēkšņi izrādās tik promaskaviski noskaņoti. Netika izvērtēts arī “Jaunā laika” fenomens sabiedrībā. Tika runāts par personālijām – biežāk medicīniskā (“nenosvērts”), retāk astronomiskā (“marsietis”) žargonā. Tautas partija, kam vienmēr ir gatavas programmas un grafiki, nevarēja izstāstīt, ko, opozīcijā sēdēdama, izdomājusi. Ko darīt, jaunajā valdībā zina tikai kultūras ministre: ministrijas darbinieki būtu “jāpārtaisa” par skandināviem. Valdības deklarācija savukārt sola “veicināt”, “attīstīt” un “sekmēt”. Nekas neliecina, ka kāds uzņemsies atbildību par domām un rīcību.
Politiskais diskurss ir pārliecināts, ka pasauli virza saliedēta gaišo prātu grupiņa. Vienīgā problēma – kā likvidēt pretestību no to cilvēku puses, kas neizprot savu labumu. Kā, kāpēc un ko “gaišie prāti” zina par apkārt notiekošo – tas netiek apspriests, un atgriezeniskā saite tiek ignorēta. Neatkarības gados pilsoniskā sociālā aktivitāte ir bijusi zema. Tam ir daudz iemeslu: marksisma kā ideoloģiskā piesega diskreditācija, arodbiedrību vājums, bezdarba draudi un sociālās solidaritātes trūkums sabiedrībā. Šādos apstākļos nebija grūti diskvalificēt atšķirīgos viedokļus, šķeļot interešu grupas. Skolotāji streikotāji tika pretstatīti vecākiem, medmāsas – pensionāriem, zemnieki – autopārvadātājiem. Raidījumā “Kas notiek Latvijā?” K.Kariņš perfekti demonstrēja, kā var izvairīties no diskusijas – uz vēsturnieces I.Kreituses aizrādījumiem par politiskā procesa īpatnībām Latvijā viņš atbildēja lakoniski: “viņa mani kritizē tāpēc, ka es viņai nepatīku”. I.Kreituse samulsa un apklusa.
Politiķu praktiskā rīcība ir ticība vārda maģijai. Atkārtojot frāzi “mēs esam labējie”, cilvēki kļūst par labējiem, realitātes reformēšanai pietiek nodrukāt dekrētu. Ja vārds nematerializējas, tad par vainīgo tiek uzskatīts ierindas cilvēks, nejēga, kurš skolas reformas likumu interpretē ne tā, kā vajag.
Vājā atgriezeniskā saite savukārt neļauj pārbaudīt, vai eventuālie lēmumu izpildītāji saprot un spēj izpildīt to, ko prasa burtu kombinācijas dekrētā. Valsts pārvalde izvairās no negatīvās atgriezeniskās saites, ierobežojot kolektīvās rīcības iespējas, jo baidās risināt problēmas šeit un šodien. Jaunajos likuma grozījumos par bīstamu uzskatīts arī tāds pasākums kā “tikšanās ar deputātiem”, kas atstāj bumbu ar laika degli, ļaujot bez pieteikuma rīkot gājienus, ko organizē valsts iestādes.
Likums vēlreiz būs jāgroza, kad gājienus sāks rīkot iestāžu birokrāti, piemēram, pieprasot algu paaugstinājumu vai solidarizējoties ar nelikumīgi atlaistajiem amata brāļiem. Īstenībā uzreiz varētu ierakstīt frāzi “vairāk par trim nepulcēties”. Piedodiet par nenopietno toni, bet ir jocīgi saskatīt paralēles ar pagātni, no kuras gribam aizbēgt. 1968. gada augustā tos dažus cilvēkus, kas Sarkanajā laukumā Maskavā mēģināja protestēt pret iebrukumu Čehoslovākijā arestēja ne jau politisko motīvu dēļ. Milicijas protokolā bija teikts, ka viņi traucēja potenciālai transporta kustībai. L.Brežņevs ļoti demokrātiski atļāva bez speciālās sankcijas pulcēties un diskutēt telpās – virtuvēs.
Nevaru atcerēties, ka pēdējā laikā kādas sociālās grupas prasība tiktu uzskatīta par pamatotu. Maigākā gadījumā prasītāji tiek definēti kā nejēgas, kas nesaprot valsts budžeta veidošanas principus, sliktākā – kā naidīgs spēks. Demokrātiskie varas mehānismi automātiski tiek izslēgti, interešu grupas nevar paust savas rūpes diskursīvi, un izjustās netaisnības apstākļos tām atliek tikai nediskursīvais rīcības mehānisms. Netiek pieļautas pat teorētiskas diskusijas par jautājumu, kas notiktu, ja, piemēram, skolu reformu atceltu. Tā savās fantāzijās jau savlaicīgi varējām pieļaut, ka iestāšanās ES izraisīs cenu kāpumu, un šodien mums jau būtu rīcības plāns vismaz komunikācijai ar pilsoņiem. Šobrīd liekas, ka politiķi bērnišķīgi meklē attaisnojumu: gribējām kā labāk, bet sanāca atkal forsmažors. Atkal gramatikas kļūdās ir vainīga pildspalva.
Saīsināti no www.politika.lv
