Jelgava vienmēr bijusi teātra pilsēta. No Alunāna laikiem.
Jelgava vienmēr bijusi teātra pilsēta. No Alunāna laikiem.
Vēlāk tā lepojās ar savu profesionālo Jelgavas teātri, kur skatuves gaitas sāka Elza Radziņa, par spilgtām personībām kļuva Ērika Prindule, Elza Tauriņa, Elza Barūne, Ēvalds Mercs, Jānis Ķikulis, Roberts Mustaps. Interesanti, ka par spilgtāko virsotni Jelgavas teātrī jāuzskata vācu okupācijas laiks, kad kara vētrās Jelgavā pēkšņi nonāca izcilais aktieris un režisors Oskars Glāznieks. Es, vēl Garozes lauku zēns būdams, redzēju viņa iestudēto F.Šillera “Fiesko” ar Ēvaldu Mercu titullomā un Glāznieka fascinējošo tēlojumu Kauzena lomā paša iestudētajā G.Hauptmaņa “Pirms saules rieta”. Tolaik Jelgavas teātris bija pārpildīts – uz Jelgavu traucās pat Rīgas publika.
Otrais pasaules karš 1944. gadā pilsētu sagrāva. Nopostīja Jelgavas Latviešu biedrības namu, kurā darbojās profesionālais teātris. Namu varēja atjaunot, bet neatjaunoja. Jelgavas teātri varēja saglabāt – nesaglabāja. Tā turpinājums atsākās Rīgā. Protams, toreizējais Jelgavas Drāmas teātris no Rīgas uz Jelgavu vēl brauca – iespiedās šaurajā skatuvītē bijušajā Kurlmēmo skolā Filozofu ielā, kas tolaik pārtapa vienlaikus gan par 2. vidusskolu, gan kultūras namu. Atbrauca un atkal ļāva tikties ar izcilo komiķi Jāni Ķikuli “Skapēna nedarbos”, ļāva mūsu meitenēm jūsmot par Robertu Mustapu Viļa Lāča “Bākā uz salas” un Borisa Lavrenova “Lūzumā”. “Lūzumu” man gadījās redzēt divreiz – Rīgā, kur uz bijušās Igauņu biedrības nama skatuves Pārdaugavā varenais padomju kreiseris bija uzbūvēts visā augstumā, un Jelgavas trūcībā, kur saspiestībā vīdēja tikai komandtiltiņš.
Alīna Vārpa un Ņina Leimane
Profesionālās teātra mākslas klātbūtne Jelgavā pēckara gados bija tikai epizodiska. Toties tieksme darboties uz skatuves atplauka amatierteātra mākslā jeb, kā toreiz teica, pašdarbībā. Būdama jau tuvu septiņdesmit gadiem, rosīgi atsāka darboties Ādolfa Alunāna līdzgaitniece Alīna Vārpa. Kultūras namā viņas režijā tapa Indriķa Lēmaņa “Kalpu taka”, vēlāk Jāņa Linduļa “Dižūdru Māle”. Arī man iznāca mazliet sadarboties ar leģendāro mākslinieci. Mācījos Jelgavas pedagoģiskajā skolā. Tajā teātra tradīcijas bija iedibinātas ar Viļa Lāča “Jauno maiņu”. Alīna Vārpa iestudēja Suhodoļska viencēlienu “Zaļais zars”, kurā iesaistījos arī es. Vēlāk kļuvām tīri labi draugi, un viņas 90 gadu jubilejā, ko Viktors Hausmanis pieminējis savā grāmatā “Vecās Jelgavas aktieri”, ņiprā aktrise un režisore uzsauca: “Vai tad tev, Krūmiņ, nekā stiprāka, ko man ieliet, nav?”
Četrdesmito gadu beigās teātra spēlēšana Jelgavas pedagoģiskajā skolā uzplauka. Mācību daļas vadītāja Alma Ķaune no krievu valodas pārtulkoja Valentīna Katajeva komēdiju “Atpūtas diena” un pati to iestudēja. Spēlējām arodskolas zāles nelielajā skatuvītē Dobeles ielā. Sevišķu pacēlumu guvām, kad ar mums sāka strādāt Jelgavas Drāmas teātra aktrise, vēlākā tautas māksliniece Ņina Leimane. Viņa palīdzēja mūsu “Atpūtas dienai”, mācīja runāt dzeju, iestudēja Alekseja Arbuzova “Satikšanās ar jaunību”. Aktieru vidū bija tagadējais filoloģijas zinātņu doktors teātra zinātnieks Viktors Hausmanis, vēlākais Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Antenišķis, Liepājas pedagoģiskās augstskolas docētāja Vaira Vīksna – Strautiņa, arī šo rindu autors.
“Čārlija krustmāte” slimnīcā
Ne jau tikai kultūras namā, skolās, teātri tolaik spēlēja arī uzņēmumos, iestādēs. Atceros, Egons Leopolds Eduarda Vildes “Laimes pūķi” iestudēja ar ūdensvada darbiniekiem, pilsētas slimnīcā īsti amizants “Čārlija krustmātē” bija ārsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls Ringolds Čakste. Vēlāk, 1964. gadā, Tautas teātrī pats, iestudējot Joza Skļutauska “Puisis ar velna matu”, kas risinājās medicīniskā vidē, gāju uz slimnīcu ciemos pie daktera Čakstes. Viņš ne tikai laipni stāstīja un rādīja, bet pirmizrādē ieradās ar lielu konfekšu kasti un šampanieti.
Hugo Jakobi fenomens
Taču amatierteātra mākslas centrs Jelgavā tomēr bija kultūras namā. Īsts atradums pilsētai bija Hugo Jakobi. Tik daudzpusīgu cilvēku mākslā reti kad nākas sastapt. Piecdesmitajos gados viņš kultūras namā, kas toreiz mita jau bijušajā hercoga Pētera ģimnāzijas piebūvē, tagadējā “Daugavas” sporta namā, strādāja par māksliniecisko vadītāju. Pēc viņa projekta iebūvēja skatuvi, viņš radīja skices skatuves podestu būvei, pats gatavoja dekorācijas un butaforijas, pats bija režisors, nodibināja pirmo gleznošanas studiju pilsētā un pat rakstīja lugas. Hugo Jakobi viencēliena komēdija “Rumulēšanās” 1956. gada konkursā kļuva par laureāti un to izdeva atsevišķā grāmatiņā. Šķiet, pašu lielāko panākumu viņš guva sadarbībā ar diriģentu, toreizējo jelgavnieku Jāni Kaijaku, iestudējot Cēzara Solodara vodeviļu “Ceriņu dārzā”. Tai tika lielais gods pārstāvēt Jelgavu visai Latvijai nesen tapušajā Rīgas televīzijas studijā. Man izdevās piedalīties režisora Jakobi iestudētajā poļu rakstnieka Ježi Ļutovska lugas “Ģimenes lietas” izrādē. Paralēli režisors Egons Leopolds iestudēja Mārtiņa Zīverta “Ķīnas vāzi”, tur laurus plūca jaunā Maija Krūmiņa.
Jāņa Lūsēna ēra
Jauns pavērsiens Jelgavas teātra dzīvē sākās 1958. gadā, kad pilsētas kultūras nama dramatiskā kolektīva vadību uzņēmās no Liepājas atbraukušais aktieris un režisors Jānis Lūsēns. Tapa viena no populārākajām izrādēm – Jāņa Jaunsudrabiņa komēdija “Jo pliks, jo traks”. Tas bija entuziasma periods. Līdzās Elfai Lauvai, Voldemāram Freibergam trupā ienāca jauni tēlotāji: Veidols Odmanis, Valda Lazda, Ausma Freimane, Harijs Mucenieks. Republikāniskajā skatē ieguvām pirmo vietu un nosaukumu “PSRS labākais drāmas kolektīvs”. Līdz Tautas teātrim bija jāpārvar vēl viens slieksnis. Žūrijas komisija, ko vadīja Teātru pārvaldes priekšnieks dzejnieks Fricis Rokpelnis, noskatījās nākamo Jāņa Lūsēna iestudējumu – aktiera Gunāra Cilinska lugas “Vispirms… par cilvēku!” izrādi un Kultūras ministrija mums piešķīra augsto goda nosaukumu, bet 1959. gada 11. novembrī svinīgi atklāja jauno Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātri.
Atkal teātrī ieplūda daudz jauniešu. Lūsēns ļāva iestrādāties arī jaunajiem režisoriem. Īstu triumfu piedzīvoja Māra Grēviņa iestudētā jauniešu luga “Palmas zaļo vienmēr”, Staņislavs Bukšs uz Jelgavas skatuves uzveda otru Ventas Vīgantes lugu “Kad rūsa plaiksnās”, man ceļu režijā pavēra komēdija “Solis uz laimi”. Savu režisora panākumiem un jaunām tradīcijām bagāto radošo darbību Jānis Lūsēns Jelgavas Tautas teātrī 1963. gadā noslēdza ar Ž.B.Moljēra “Skapēna nedarbiem”.
Teātri vadīja Irīna Liepa
“Ar lielu prieku atceros tās daudzās dienu un nakšu mēģinājumu stundas, kad aktieri pilnīgi īstenoja manas ieceres. Rezultātā dzima brāļu Tūru lugas “Bēgšana no nakts” izrāde, kas republikas Tautas teātru skatē ieguva pirmo vietu.” Tā Ā.Alunāna Jelgavas Tautas teātra desmit gadu jubilejas bukletā rakstīja režisore Irēna Liepa. Šo izrādi ar Veidolu Odmani galvenajā – rakstnieka Kosogorova – lomā spēlējām uz Dailes teātra vecās skatuves. Ar augstu inteliģenci un smalkjūtību apveltītā režisore Irīna Liepa Jelgavas Tautas teātri vadīja līdz 1965. gadam. Atradusi brāļos Tūros domubiedrus, režisore iestudēja arī otru šo autoru lugu “Ziemeļu madonna”. Kopā ar Irīnu Liepu teātra studijā pedagoģe bija arī režisore Elvīra Pipre. Viņas iestudētā Raiņa “Pūt, vējiņi!” piedzīvoja līdz tam vēl nepieredzētu izrāžu skaitu – 70.
Garajos gados trūcībā un grūtībās bija radīta saliedēta, spēcīga Tautas teātra trupa. Tādu to 1965. gada janvārī saņēma J.Vītola Valsts konservatorijas pēdējā kursa studente jaunā režisore Lūcija Ņefedova. Bet tas jau ir cits stāsts.
