Redakcija saņēma Svētes pamatskolas skolēna vecmāmiņas vēstuli, kurā viņa aicināja sākt diskusiju par mācīšanās procesu skolā, par skolotāja un skolēnu savstarpējām attiecībām un par skolasbērnu attieksmi pret mācībām.
Redakcija saņēma Svētes pamatskolas skolēna vecmāmiņas vēstuli, kurā viņa aicināja sākt diskusiju par mācīšanās procesu skolā, par skolotāja un skolēnu savstarpējām attiecībām un par skolasbērnu attieksmi pret mācībām.
Vecākiem reizēm šķiet, ka pedagogi ne vienmēr māca tā, kā būtu nepieciešams. Katram skolotājam ir sava mācīšanas metode. Vecāki, kas uzmanīgi seko līdzi atvases mācībām, ar pedagogiem, skolu direktoriem un izglītības speciālistiem vēlas veidot dialogu, aktīvi iesaistoties savu bērnu izglītošanas procesā. Ir skumji, ja saruna neizdodas. Vecmāmiņas vēstule mūs pamudināja aicināt vecākus izteikt savu viedokli, jautājumus, iesaistīties diskusijā, lai mēs savukārt palīdzētu rast atbildes vai problēmu risinājumus. Publicējam Ināras Turkas vēstuli.
“Svētes skolā ir mācījušies mani bērni, tagad – mazbērni. Jaunākais dēls, kas tagad studē ķīmiju doktorantūrā Šveicē, ar pateicību atceras Svētes skolu un pedagogus, tiesa, izņemot savu latviešu valodas skolotāju. Rakstīt referātus par cienījamiem rakstniekiem viņa lika nevis, kad tas paredzēts mācību programmā, bet gan pēc katras nesaprašanās ar pedagogu. Mans dēls savulaik tika sodīts ar referātiem par Margaritu Stārasti, par pionieriem, tagad mazbērns – ar rakstudarbu par Annu Brigaderi. Protams, bērni vairāk iepazīst rakstniekus, taču tas notiek ar zināmu rūgtumu. Tolaik pietrūka drosmes sākt diskusiju. Skolotāja varētu izdot monogrāfiju ar bērnu referātiem, kas rakstīti kā sods.
Vai citās skolās notiek tāpat? Vēlos ierosināt diskutēt arī par mācību ekskursijām rajona skolās.
Mans mazdēls saņēma ļoti oriģinālu sodu, jo nepiedalījās vēstures mācību ekskursijā uz Rīgu. Vai vecāki drīkst iebilst pret šādu mācību ekskursijas vēsturē maršrutu: Kara muzejs – lidostas apskate – “Lido” slidotava. Turklāt par atbilstošu samaksu. Pirms braukšanas viņiem bija jāklausās pazemojošas rekomendācijas, kā iegūt naudu ekskursijai. Par to, ka skolēns neaizbrauca uz Kara muzeju, bija jāraksta desmit lappušu referāts nevis par Kara muzeju, bet gan par Annu Brigaderi, un tas bija jāiesniedz triju dienu laikā. Kādā priekšmetā tad būs atzīme? Vai turpmāk, apmeklējot vai neapmeklējot “Sprīdīšus”, būs jāraksta eseja par Kara muzeju vai “Lido” atpūtas kompleksu? Varbūt, ka slēptā veidā tā bija arī mācību ekskursija latviešu valodā? Līdz ar to radīta kāda ļoti oriģināla metode, kā iepazīties ar ievērojamu latviešu rakstnieku daiļradi, šoreiz – Annas Brigaderes.
Sarunājoties ar Svētes pamatskolas direktoru, saņēmu solījumu, ka atbildīgā skolotāja argumentēs savu izvēli un izskaidros arī citas neskaidrības, kas saistītas ar mācību ekskursijām. Pagaidām atbildi neesmu saņēmusi. Vēlos uzzināt par mācību ekskursiju organizēšanas pamatprincipiem arī citās skolās.”
Vēstuli komentē Jelgavas rajona Padomes Izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Gāle.
Negribu runāt tikai par šo gadījumu konkrētajā skolā. Līdzīga situācija var būt gandrīz jebkurā skolā, kurā mācību procesa organizācija nav pietiekami pārrunāta un saskaņota starp skolēniem, skolotājiem un vecākiem.
Protams, mācību ekskursijas ir vajadzīgas, un mācību plāns paredz 15 dienu gadā, lai mācību procesu organizētu ārpus klases. Tas rada mācību vielas pasniegšanu interesantāku, atvieglojot tās apguvi. Katrā skolā jau mācību gada sākumā ir jāvienojas par mācību ekskursiju mērķi un lietderību, kā arī atbilstību mācību programmai. Skolas vadībai par to jāinformē gan skolēni, gan viņu vecāki, saskaņojot arī finansiālās iespējas.
Skolēniem, kas kaut kādu iemeslu dēļ nevar piedalīties mācību ekskursijā, jānodrošina iespēja skolā pilnvērtīgi padziļināt savas zināšanas un prasmes. Nedrīkst pieļaut, ka bērni tiek sodīti par nepiedalīšanos mācību ekskursijā.
Nedomāju, ka būtu vērts diskutēt par mācību ekskursiju organizāciju, bet noteikti jārunā par attiecībām un dialoga veidošanu starp skolu un vecākiem.
