Viņas pirksti slīd pa audumu, šujmašīnas adata lēkā bez apstājas. Un tikai pēc vairākām minūtēm tā beidzot pierimst.
Viņas pirksti slīd pa audumu, šujmašīnas adata lēkā bez apstājas. Un tikai pēc vairākām minūtēm tā beidzot pierimst. Valija Pietuha ir vienīgā rokdarbniece Latvijā, kas ar šujmašīnu īpašā tehnikā darina brīnišķīgus darbus. Viņa pati to nesauc par izšūšanu, bet gan par diegu glezniecību.
Ciemojoties nelielajā pilsētas dzīvoklītī, pārņem sajūta, ka nejauši esi iemaldījies kādā mākslas izstāžu zālē. No istabas sienām ienācējos noraugās dažādas sejas, un saimniece paskaidro: “Tie visi man ir ļoti tuvi cilvēki – meita, dēls, mazbērni…” Valijas kundze ir ne tikai izšūšanas māksliniece, bet arī glezniecības meistare – portreti gleznoti ar eļļas krāsām. Taču istabā pie sienas nevar nepamanīt milzīgu gobelēnu, kas veidots no vairākām izšūtām gleznām. Dziļāk istabā pie loga vēl gluži “silta” ir šujmašīna: “Lai īsāks laiks, jūs gaidot, izšuvu,” laipni skaidro saimniece Valija Pietuha.
Pagājušajā gadā māksliniece nosvinēja 80. dzimšanas dienu un šodien atzīst, ka pēdējo 20 gadu laikā viņas dzīve uzņēmusi neizskaidrojamus tempus un apgriezienus. Par savas bērnības un jaunības dienām Valijas kundze īpaši nerunā, jo kara laikā un tūlīt pēc tā dzīvot nav bijis viegli. “Šūt sāku, kad vēl biju maza meitene. Ejot ganos, vienmēr līdzi ņēmu šuvekli. Arī mana mamma bija šuvēja, tikai viņa šuva apģērbus – mēteļus, kleitas un svārkus, bet manai sirdij tomēr tuvāka bija izšūšana,” atceras Valijas kundze.
Lai darbu izšūtu, vispirms jāuzzīmē skices. Tās veidojot, Valija atklāja, ka viņai tīri labi patīk un padodas zīmēšana, īpaši portreti. “Jaunībā mūsu mājā bija podiņu krāsns, un uz tās ar ogli zīmēju savas idejas. Nebija jātērē papīrs un krāsas, ogle bija viegli notīrāma, un varēja zīmēt jaunu bildi,” stāsta māksliniece. Diemžēl ne Valijas meita, ne dēls nav izvēlējušies mākslinieka ceļu. Saimniece rāda uz gleznu, kur skaistā pīpeņu pļavā sēž jauna sieviete ar bērniņu: “Tā ir mana meita, viņai ļoti patika mani mākslas darbi, viņa tos vienmēr apbrīnoja un daudz laba sacīja. Nu jau seši gadi, kopš smaga slimība man viņu atņēmusi.” Par dēlu gan vienubrīd licies, ka būs mākslinieks, bet paaugās un gāja pavisam citu ceļu. Valijas kundzi priecē abas mazmeitas un divi mazdēli, kas vecmāmiņu bieži atceras un aprauga, kā arī pārītis mazmazbērniņu, kurus Valijas kundze gan vēl nav gleznojusi.
Padomju laikā 20 gadu Valija Pietuha nostrādāja “Ģintermuižā” par medicīnas māsu. Trīs gadus kursos mācījās izšūšanu un vēl trīs – apģērbu šūšanu. Un tad 1986. gadā saviem kolēģiem Valija sagādāja pārsteigumu, slimnīcā sarīkojot savu pirmo izšūto gleznu izstādi. Gandrīz neviens slimnīcas darbinieks nav zinājis par viņas aizraušanos.
Savas zināšanas un prasmi Valija joprojām papildina, daudz lasot literatūru par mākslu un apmeklējot gleznošanas studiju pilsētas kultūras namā. Portretglezniecībā viņa daudz mācījusies no mākslinieka Jura Ģērmaņa: “Man patīk, kā viņš krāsas liek, izjūt un glezno. Manām bildēm ir savs rokraksts, tajās kaut kas ir nedaudz abstrakts, bet visās ielikta sava doma. Darbi ir saprotami un baudāmi jebkuram skatītājam, jo es zīmēju un izšuju dzīvi,” stāsta māksliniece. Viņai ir arī vairāki pašportreti, tos zīmēt esot vieglāk, jo tad kritiku uzklausīt nav tik grūti.
Mākslinieces pūrā ir ap 500 mašīnizšūtu gleznu, no kurām lielākā daļa bijušas visās desmit mākslinieces personālizstādēs. “Nevar izšūt, ja neprot un nemīl gleznot,” tāda ir mākslinieces pārliecība, “patiesībā tas, ko es daru, nav izšūšana, bet gleznošana ar diegiem jeb diegu glezniecība.” Māksliniece rāda četras lielas atvilktnes, pilnas ar krāsainu diegu spolītēm, starp kuriem ir arī īpaši smalki zīda diegi. Ar tiem izšūti mākslinieces skaistākie dzīves mirkļi.
Valijas kundzes diegu glezniecību pamanījuši un novērtējuši arī Latvijā pazīstami tekstilmākslinieki, kas atzinuši, ka viņa ir vienīgais cilvēks Latvijā un pat pasaulē, kura darbi top šādā tehnikā. Ieraudzījis Valijas kundzes darbu izstādi Rīgā Zinību namā, par tiem nopietni ieinteresējies kādas mākslas galerijas īpašnieks no Meksikas un aicinājis mākslinieci uz izstādi tālajā aizjūras kontinentā. “Nav vairs tie gadi. Nobaidījos un neaizbraucu, arī valodu nezinu,” skaidro māksliniece.
Tāds piedāvājums saņemts arī no trimdas latvieša Anglijā, kas no Valijas Pietuhas nopircis un sev līdzi aizvedis izšūtu gleznu ar Latvijas bērziem. Pēc desmit gadiem viņš pērn atkal sameklējis mākslinieci Jelgavā, lai nopirktu vēl vienu “diegu gleznu”, arī ar bērziem, un to uzdāvinātu kādai skolotājai Anglijā.
Katrā Valijas kundzes izstādē apmeklētāji savus iespaidus un izjūtas var ierakstīt atsauksmju grāmatā. Tur to ir pāri par tūkstoti, dažādās valodās un rokrakstos.
***
No mākslinieces Valijas Pietuhas atsauksmju grāmatām
“Arī tā ir laime, ka tu ar savu roku cirstām stigām vari iet uz savu mērķi, kad tu nejūties viena. Tev visapkārt ir draugi un laba vēlētāji, par spīti taviem skauģiem. Un skauž tam, kas pats nevar izdarīt. Mēs visi tevi ļoti mīlam, manu mīļo mammucīt! Meita”
*
“Kaut ko tādu es vēl neesmu redzējis. Iespaids ir tāds, it kā man būtu radusies iespēja aplūkot van Goga labākos darbus, van Gogs mani ļoti dziļi iespaido, bet šie darbi iespaido ne mazāk. Milzīga psihiskā enerģija ieguldīta tajos. Ļoti augsta gaume, krāsu izjūta. Tomēr no darbiem neplūst tā traģiskā ārprātība, kas no van Goga. Tas, protams, ir labi. Kādreiz nākotnē šie darbi tiks vērtēti kā van Gogs. Tos centīsies iegūt pasaules muzeji un bagāti kolekcionāri. Tos zags un viltos. Paldies! Leons Līcis”
*
“Mīļš paldies par sirdi saviļņojošiem darbiem un Jūsu pacietību un oriģinalitāti. Īpaši patika “Lauztās sirdis” un “Zemeņu pušķītis”.”
*
“Jūsu izstāde ir milzīgs pārsteigums un prieks ikvienam no mums. Gleznu izpildījuma tehnika sajūsmina un rada dziļu cieņu pret jums.”
*
“Šķiet neticami, ka tas, kas mums ir ikdienā apkārt, spēj būt tik pārsteidzoši skaists un reāls uz auduma.”
*
“Līdzās skaistumam rodas apbrīna tam, ko spēj cilvēka prāts, talants un rokas.”
