Spriežot pēc jaunākajiem sabiedriskās domas izpētes centra SKDS datiem, laikam nemaz tik slikti nav, ka Latvija iestāsies ES.
Spriežot pēc jaunākajiem sabiedriskās domas izpētes centra SKDS datiem, laikam nemaz tik slikti nav, ka Latvija iestāsies ES. Izrādās, februārī vairāk nekā puse jeb 51,6 procenti Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka mums būtu vajadzīgs stingrs līderis. Turklāt tam esot jābūt apveltītam ar visai plašām pilnvarām. Kāpēc nav slikti? Tāpēc, ka vairums iedzīvotāju uzskata – turpmāk visu mums diktēs stingrā Briseles roka.
Savukārt, uzzinot, cik tad aptaujāto ir strikti noskaņoti pret iespēju pie varas nākt “stingrajai rokai” (tikai 16,1 procents), minētais rezultāts neliekas dīvains. Tomēr jāatzīst, ka stingrā līdera piekritēju skaits kopš 2002. gada nogales sarucis vairāk nekā par desmit procentiem. Atskatoties uz notikumiem politiskajā virtuvē, jāsecina, ka pagājušā gada sākums bija iezīmēts kā “Jaunā laika” nonākšana valdības vadībā. Turklāt bijušais premjerministrs bija pazīstams kā autoritāra vadīšanas stila piekritējs.
Atgriežoties nedaudz senākā mūsdienu vēsturē, jāsecina, ka līdzīga situācija bija vērojama dažus gadus pirms Eināra Repšes. Tas bija laiks, kad tika veidota Tautas partija, kuras līderis Andris Šķēle arī izcēlās ar visai autoritāru vadības stilu. Gan jāsecina, ka viņa sekotājs iepriekšējo premjeru “sit pušu” vismaz par galvastiesu. Pagaidām vēsturiskās paralēles beidzas, jo “jaunlaikiešu” priekšgājēji tīri veiksmīgi pārdzīvojuši gan slavas kalngalus valdības vadībā, gan ilgstošu atrašanos parlamentārā opozīcijā. Viņi visai veiksmīgi arī mācējuši izmantot savā labā līdera Andra Šķēles aiziešanu no publiskās politikas. Turklāt viņa aiziešana totālā “pagrīdē”, šķiet, nav ietekmējusi partijas popularitāti un iedarbību uz ļaužu prātiem. Protams, ja vien viņi gūs politiskās dividendes no pašreizējās atrašanās valdībā un pozīcijā parlamentā.
Savukārt par “Jauno laiku” vismaz pagaidām galīgi nav skaidrs, vai tam izdotos mierīgi pārlaist laiku, kad Repše līdzīgi Šķēlem nolemtu pazust no politiskās skatuves. Vismaz pagaidām JL, izņemot Saeimas partijas frakcijas vadītāju Krišjāni Kariņu, nav redzams neviens izteikts otrā plāna līderis. Turklāt senās runas par iekšēju opozīciju un skaļi paustais partijas viedoklis neļauj būt pilnīgi pārliecinātam un drošam par partijas tālāko nākotni. Ņemot vērā Repšes nesenos izlēcienus Saeimā, apsaukājot savu bijušo partijas biedru Andreju Radzeviču par “nodevēju, zagli un cūku”, vai vēl senākos “pieņēmumus” par Ērika Jēkabsona tieksmi slepkavot mazas meitenītes, jāsecina, ka viņš balansē uz visai bīstamas robežas. Repšem bariem seko žurnālisti, kāri tverot ikvienu neapdomīgu vārdu, un, tos tiražējot tālāk, padara bijušo premjeru par tādu kā galma ākstu, kas slimo ar ķeizara sindromu.
Ņemot vērā nesenās aptaujas rezultātus un kopsakarības ar stingro ES roku un diktātu par to, ko varēsim darīt un ko ne, jāsecina, ka būsim pilnībā apmierinājuši savas neremdināmās ilgas pēc stingrās valdīšanas. Šādā izdevīgā situācijā varētu atrasties Induļa Emša valdība. Ministriem atliktu tik vien, kā vāri paplest rokas, sakot, ko nu mēs, to prasa stingrie Briseles birokrāti.
Un vēl. Pēc aptaujas datiem, lielākais atbalsts stigram līderim ar plašām pilnvarām ir Kurzemē un Latgalē – attiecīgi 56,1 un 55,6 procenti. Savukārt Rīgā tādu nepieciešamību saskata 46 procenti iedzīvotāju, Vidzemē – 53, bet Zemgalē – 53,6 procenti.
