Šeit viss notiek. Tā ir pirmā doma, iebraucot zemnieku saimniecības «Valneri» sētā. Darbojas gateris, uz starta stāv tehnika, strādnieki steidz pēdējos agregātu sagatavošanas darbus jaunajai sezonai.
Šeit viss notiek. Tā ir pirmā doma, iebraucot zemnieku saimniecības “Valneri” sētā. Darbojas gateris, uz starta stāv tehnika, strādnieki steidz pēdējos agregātu sagatavošanas darbus jaunajai sezonai.
Saimnieks Juris Lavenieks atrāda “Valneru” jaunāko un vērtīgāko pirkumu – 2004. gada “John Deer” kombainu. Tas spējot nokult 500 – 600 hektāru graudaug un rapša sezonā. Lai tiktu pie dzeltenzaļās tehnikas, saimniekam bijis jāatdod 82 000 latu. Tiesa, apmēram pusi agregāta vērtības viņš dabūja atpakaļ no SAPARD programmas līdzekļiem. Ražīgais kombains ir jau otrais “Valneros” realizētais SAPARD projekts. Vispirms tika iegādāts “John Deer” traktors un sējmašīna. J.Lavenieks piekrīt, ka vācu un cita pasaules mēroga tehnika ir dārga, taču tā atmaksājas, kamēr ar krievu braucamajiem ir kā ar bitēm… “Starp citu, drīz vedīšu krievu kombainu “Don” uz Lietuvu, jo esmu atradis pircēju. Agregāts maksā 38 000 latu. Te uzreiz skaidrs, kas ir izdevīgāk – samaksāt 40 000 latu par kvalitatīvo “John Deer” kombainu (arī pusi atguvu no SAPARD), kuru vada komfortablā kabīnē, vai arī nopirkt tādu krievu ražojumu. Es zinu, kā ar tiem iet: rezerves daļas jāņem līdzi uz lauka un jāremontē ik pa laikam,” stāsta J.Lavenieks. Viņš uzskata, ka tehnikas parks regulāri jāatjauno.
Āboli tiek cūkām
Dažus metrus aiz tehnikas novietnes atrodas gateris. “Daudz zāģēju sev. Visas manas būves ir no paša materiāliem,” J.Lavenieks rāda uz tehnikas nojumi, telpām, “sniedzam arī pakalpojumus citiem. Cenas – pēc vienošanās. Bet gateris ir minimāli noslogots. Vasarā pamatdarbs ir uz lauka.”
Pēc kārtīgas darba dienas relaksācijai sētā uzslieta pirtiņa. Tur omulīgā gaisotnē turpinam sarunu. Pēc kāda laiciņa piebiedrojas Jura tēvs Jānis Lavenieks, viņam uz sirds sava bēda: “Cūkām jāizbaro paša audzēti smuki āboli, jo nav kam tos pārdot. Neviens nepērk. Vienreiz aizbraucu uz tirgu, nekas neiznāca. Nu ja, veikalu plauktos stāv importa āboli. Kamēr to nebija, pa divām trim stundām izķēra pašmāju audzētos. Ievestie ir 11 reižu migloti ar visādām ķimikālijām. Turpretī es neapstrādāju ne ar ko.”
Vairs nevajag skaidrot attiecības
Šogad ziemāji labi sanākuši. Taču no optimistiskām prognozēm saimnieks vēl atturas. Viņš paredz minimālo ražu – trīs ar pusi līdz četras tonnas no hektāra. Parasti jau esot vairāk. Arī pērn, kad sliktais laiks samērcēja graudus un nelaida tehniku uz lauka. “Valneru” saimnieka tālredzība bija īstajā vietā un laikā, jo graudus paguva nokult līdz lietavām. Savukārt rapsi gan vējš “izpurināja”.
J.Lavenieks uzskata, ka beidzot normalizējusies situācija graudu ražotāja attiecībās ar pārstrādātāju: “Tagad nododu graudus, rapsi un bez problēmām saņemu par to naudu.” Taču saimniekam labi atmiņā palikušas nedienas ar uzpircējiem, kad vajadzējis pat tiesāties. “Valneri” jau labu laiku ir kooperatīva “Latraps” biedrs. Turp aizceļo saimniecībā kultie graudi un rapsis.
Ir jābūt apritē
Pieredzējušais saimnieks uzskata, ka par ES vairs nav daudz jādomā – “jābrauc” vien tālāk. “Nav taču nekādas izvēles. Latvija iestāsies ES, un punkts. Lieki par to galvu lauzīt,” spriež J.Lavenieks. Viņš atzīstas, ka vairāk ir eirooptimists. Un kāpēc gan ne, ja tieši ar ES programmas SAPARD labvēlību saimniecība tikusi pie tik ļoti vajadzīgās tehnikas. Citādi diez vai tādu varētu atļauties. “Varbūt tiem zemniekiem, kas neizmantoja SAPARD un līdz šim nejuta labumu no ES, ir pamats domāt citādi. Visticamāk, viņi paši vainīgi, ka neinteresējās par SAPARD, netiecās pēc informācijas. Jāapmeklē semināri, jābūt klāt pasākumos, kur var uzzināt kaut ko jaunu. Īsāk sakot, jābūt apritē un jāiet sabiedrībā,” pārliecināts J.Lavenieks. Viņš nākotnē saskata savai saimniecībai reālu labumu no ES. Iespējams, vieglāk varēs eksportēt graudus, piemēram, uz Vāciju. “Savukārt, ja izveidošu mājas lapu internetā, kas zina, varbūt paši atbrauks pakaļ? Par cenām gan pāragri spriest.”
Augkopība ES būs perspektīva
Atkal uz brītiņu ienāk Jānis Lavenieks, lai piedāvātu paša bišu sarūpēto medu. Sacukurojies ciets – tātad dabīgs! Viņš vēl piebilst: “Pagājušonedēļ atzīmēju 55. gadadienu kopš sava pirmā aresta, pēc kura dabūju desmit gadu nodzīvot Sibīrijā. Tanī laikā man bija tikai 13 gadu, un es nevienam neko sliktu nebiju nodarījis…”
Turpinām par lauksaimniecību. J.Lavenieks ES saskata perspektīvu Latvijas augkopjiem. “Mēs taču graudus izvedam. Kas tur var mainīties? Pats turpināšu audzēt kviešus, miežus un rapsi. Šie augi arī ļoti labi savstarpēji mijas, uzlabo augseku,” teic saimnieks, kas zina, ka karstāko darbu laikā uz lauka vajadzēs pavadīt dienas un naktis. Šogad gan tas būšot interesantāk, jo J.Lavenieks kāps jaunajā kombainā. Saimnieks cer pretendēt arī uz nākotnē gaidāmo ES strukturālo fondu līdzekļiem. Projektu izstrādi viņš uztic konsultāciju biroja speciālistiem, jo biznesa plāniem jābūt ļoti precīziem. “Gribu uzsliet bunkuru graudu glabāšanai.”
Par jauno valdību – viņš neslēpj, ka lielākas cerības licis uz Eināru Repši. “Jaunais premjers? Cita nebija, šo izvirzīja. Katrā gadījumā Eiropā viņš mūs ievedīs! Teorētiski mūsu politiķi strādā valstij, taču praktiski ir tik daudz savstarpēju intrigu, ka jāsāk šaubīties, vai maz kam citam viņiem atliek laika.”
“Labāk, lai bērni mācās”
Ārpus darba Lavenieka kungs atradis sev jaunu vaļasprieku. Viņš kopā ar sievu Līgu sācis dejot Elejas tautas deju kolektīvā. Diemžēl kundzi un trīs Lavenieku pāra atvasītes – Luīzi, Valfrīdu un Kārli – mums neizdevās satikt, jo dēli bija skolā, mazā māsiņa bērnudārzā, savukārt Līgas kundze – darbā. Viņa jau pāris mēnešu strādā Zemgales Reģionālajā lauksaimniecības pārvaldē.
J.Lavenieks nezina, kurš no bērniem pēcāk varētu būt lielais palīgs saimniecībā. “Labāk, lai viņi mācās. Arī man ir augstākā izglītība. Savulaik absolvēju Politehnisko institūtu.”
Lavenieku ģimenei vēl nav izkoptas kādas īpašas tradīcijas, vien labas atpūtas nolūkos reizumis gribas kaut kur aizbraukt ceļojumā. Pērn visi kopā bijuši Kuršu kāpās.
***
Zemnieku saimniecība “Valneri”:
atrodas Vilces pagastā,
sāka darboties 1992. gadā,
lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir trīs rajonos: Dobeles, Bauskas un Jelgavas,
apstrādātā zemes platība – 550 hektāru, liela daļa nomātās zemes,
specializācija – augkopība,
audzē miežus, kviešus un rapsi,
pieņemtie strādnieki – divi.
