Latvieši mīl drāmu, pērn, eiroreferenduma naktī, filosofēja prezidente. Toreiz runa bija par rafinēto mācītāju Jēkabsonu, kas «iedūra dunci» Repšem.
Latvieši mīl drāmu, pērn, eiroreferenduma naktī, filosofēja prezidente. Toreiz runa bija par rafinēto mācītāju Jēkabsonu, kas “iedūra dunci” Repšem. Taču patiesībā drāmas metafora ļauj ļoti visaptveroši raksturot Latvijas politiku jau kopš 90. gadu sākuma līdz pat šodienas politiskajai realitātei, kurā sācies kārtējais (jaunais?) cēliens. Klasiska drāma pieprasa savus labos un ļaunos tēlus, savus atbalstītājus un noliedzējus.
Runājot par pozitīvajiem varoņiem, mazliet pārsteidz, ka latvju politikā allaž pozitīvais varonis ir diezgan autoritārs (agrāk Šķēle, tagad – Repše). Ko tas nozīmē? Vienu svarīgu atbildi uz šo jautājumu nupat netieši sniedza SKDS iedzīvotāju aptauja, kurā puse respondentu uzskatīja, ka mums ir nepieciešams stingrs līderis. Pārsteidz ne tik daudz statistika, cik pašas tendences noturīgums. Nemainīga attieksme pret “stingro vadības stilu” ir hrestomātiska parādība Latvijas sabiedrībā, kas, starp citu, jau kopš neatkarības atgūšanas ir kārojusi pēc tautas vēlēta prezidenta, kas tad nu būtu atbildīgs par visām būšanām un nebūšanām valstī.
Taču, no otras puses, nevajag sevišķi bēdāties, jo Latvijas politiskā drāma acīmredzami ir daļa no globālāka politiskā procesa, kurā pēdējās desmitgadēs palielinās personības īpatsvars pār programatiskiem politiskiem dokumentiem. Skumji ir tikai tas, ka Latvijas politehnologiem nesagādā lielas problēmas izskaitļot, ar kādu “politisko šovmeni” vajadzētu startēt vēlēšanās. Viņam ir jābūt godīgam, ar “tīru” pagātni vai vismaz tādu, kurā paveikts pietiekami daudz “varoņdarbu”, principiālam, “gaismai tuneļa galā”, zinošam utt. Sabiedriskajā un individuālajā līmenī joprojām neapzinātā veidā sevi turpina reproducēt padomju laiku pozitīvā varoņa pirmtēli. Vienīgi atšķirībā no toreizējiem “idejiskajiem cilvēkiem” tagad sabiedrība ļoti ātri viļas savās cerībās. Tiesa, deputātam un māksliniekam Repšem pagaidām vēl ir atbalsts, taču, manuprāt, tā ir pārejoša inerce, ko radījusi “jauno laiku” politika, kurā ļoti labi iederējās Repšes ekscentriskā personība.
Nedomāju, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties. Nesen iznāca vērtēt skolēnu esejas par godīgumu Latvijā. Mani patiešām pārsteidza daudzu jauniešu tieksme uz stingro līderi. Tas, protams, neko vēl nepierāda, taču liek aizdomāties par nākotnes demokrātijas kvalitāti, par stingras autoritātes pārsvaru pār stingru profesionāļu komandu; par komandu, kas nav tikai priekšvēlēšanu plakātos sēdoša fikcija.
Kā ikvienā lugā, arī Latvijas politiskajā drāmā ir kaut kāds spēks, kas politiķus sūta. Satversmē noteikts, ka šis “sūtītājs” ir tauta. Praksē izrādās, ka tautu aizstāj kāda mazāka “tauta” – partiju ģenerālsponsori. Diemžēl, lai gan mūsu reformētais partiju finansēšanas likums starptautiski ir augstu novērtēts, tomēr joprojām rīcībpolitikas līmenī darbojas cilvēki, kurus dažs labs bezkaunīgi sauc par lobijiem un kuri drīzumā, šķiet, nolobēs (lasi: nozags valstij) arī vienu no redzamākajiem pilsoniskās sabiedrības ietekmes simboliem – Saules dārzu.
Skepse nevietā, teiksiet? Vai tad viss neiet tikai uz labu? Lūk, mums ir augsts IKP, drīzumā apgūsim ES struktūrfondus, ar kuru neapgūšanas bubuli manipulē jaunā valdība. Formāli viss kļūst aizvien nevainojamāks. Tikai sūtītājs – tauta – joprojām ir tikai izkārtne, tāpat kā par izkārtni paliek politiskās drāmas skatītāja “a la” vēlētāja intereses. Risinājums gan, kā parasti, ir vēlētāju rokās, taču, manuprāt, Latvijā vienmēr būs “veci laiki”, ja turpināsies harizmas meklēšana politikā.
