Ir skaists ceturtdienas rīts, cilvēki, saulītes apspīdēti, mierīgā solī dodas savās ikdienas gaitās.
Ir skaists ceturtdienas rīts, cilvēki, saulītes apspīdēti, mierīgā solī dodas savās ikdienas gaitās. Pēkšņi klusumu pārtrauc skaļi saucieni, automašīnu signāli, riepu kaucieni, tauru skaņas un mūzika… Mātera ielas sākumā manāma arī policijas mašīna ar ieslēgtām bākugunīm. Daudzi cilvēki, izdzirdējuši dīvaino troksni, dodas skaļuma virzienā. Nemiera cēlāji nav neviens cits kā LLU “mehu” puiši.
Garām padrāžas “Audi”, kas skatītājus piesaista ar oriģinālo izskatu – tas aplīmēts ar avīzēm –, kādam citam auto pakaļgalā velkas piesietas bundžas un plastmasas pudeles. Kā tāds avīžpuika rakstainais “Audi” ieņem vietu garās mašīnu rindas galā. Nonākot līdz “mehu” kopmītnēm, manas aizdomas apstiprinās – tiešām priecājas studenti, visi smaidoši, priecīgi un jautri. “Pareizi, šodien taču Mehu dienas!” iesaucas kāda kundzīte un ar smaidu uz lūpām priecājas par bezrūpīgajiem jauniešiem.
Interesanti, cik dažādi cilvēki pret šādu pasākumu izturas. Lai noraudzītos studentu trakulīgajā gājienā, ielas malā sastājušies lieli un mazi, veci un jauni. Skatītāju pūlim cauri cenšas tikt pat kāda sirma kundzīte, padusē pasitusi savu četrkājaino draugu. Nabadziņš no trokšņa un mūzikas izskatās gaužām pārbijies.
“Mehu” puiši ir nepārspējami, beidzot atkal varam justies kā studentu pilsētā. Skanot “Prāta vētras” dziesmai “Mēs esam un būsim tie labākie”, gājiens gliemeža gaitā, lielu traktoru un mašīnu pavadīts, karogiem plīvojot, virzās uz pils pusi. Starp “mehu” spēkratiem iespraucies arī “mikriņš”, kura šoferis izskatās varen neapmierināts un, šķiet, arī pasažieri. Galvu pret plaukstu atspiedusi, bēdīga liekas vēl kāda autobraucēja, kas iemaldījusies kolonnā, un nu gribot negribot jābrauc citiem līdzi priecāties.
Jaunieši tikai smaida un māj. “Tankists”, kura braucamais pārveidots par īstu kara mašīnu, ar dīvainu binokli skatās manā virzienā. Tikai vēlāk apjaušu, ka “binoklis” ir tualetes papīra ruļļi.
Jā, īsti studenti. Lai arī pilsētas centrā uz pusstundu sarīkots kārtīgs “tusiņš” un dezorganizēti pārējie iedzīvotāji, ir prieks par viņiem. Vismaz man un noteikti arī daudziem citiem tas bija labs joku dienas sākums. Paskatoties apkārt, nevarēju saprast, kādēļ jauns puisis savu mobilo telefonu tur izstieptā rokā, nevis pie auss. Tad apjautu – pēc nelielas pauzes viņš tomēr to pielika pie auss un sauca: “Dzirdēji, cik jautri ir Jelgavā, brauc šurp!”
Tā vien gribas, lai viesus ciemos uz Jelgavu aicinām biežāk, jo te tiešām notiek daudz kas tāds, kā nav nekur citur, piemēram, Mehu dienu krāšņais gājiens.
“Mehi” rullē!!!
