Pavasarī no miega mostas ikviens, pat vissīkākais knislītis. Pēdējos gados, kā liecina droši avoti, Latvijā ir parādījusies jauna parazītiska suga, kas arī mostas pavasarī, taču tās rīcība ir šausmīgi destruktīva.
Pavasarī no miega mostas ikviens, pat vissīkākais knislītis. Pēdējos gados, kā liecina droši avoti, Latvijā ir parādījusies jauna parazītiska suga, kas arī mostas pavasarī, taču tās rīcība ir šausmīgi destruktīva. Daži šo sugu sauc “piromāni”, bet tautas valodā – “kūlas dedzinātāji”. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ziņo, ka arī šopavasar ir sagaidāma šīs sugas plosīšanās.
Pagājušajā pavasarī ugunsdzēsēji kūlu dzēsa 3352 reizes. Izdegusī platība bija aptuveni 18 000 hektāru. Pagājušajā gadā kūlas ugunsgrēkos dedzis 270 ēku, dzīvību zaudējuši pieci cilvēki, vēl pieci cietuši. Banāli izsakoties, matemātika ir nežēlīga.
Šīs nedēļas sākumā viss vēl šķita normāli, taču pēkšņi vienas dienas laikā kūlas ugunsgrēku skaits strauji palielinājās. Iepazīstoties ar VUGD operatīvo informāciju, tendence ir acīmredzama – sākot ar 30. marta pēcpusdienu, pārsvarā deg tikai kūla (starp citu, līdzīgs scenārijs bija arī pagājušajā gadā). Tā, protams, ir likumsakarība, jo kūlas dedzināšana ir saistīta ar saulaino laiku. Turklāt vēl nav zvanīts, ka kūlas dedzināšanas gadījumu skaits nepalielināsies, jo aprīli sola siltu un saulainu.
No vienas puses, pragmatiski vērtējot, var saprast tos dedzinātājus, kas neļaunprātīgos nolūkos dedzina pērno zāli, lai atbrīvotu ceļu jaunajai zālītei. Taču, no otras puses, tas liecina par absolūti bezatbildīgu attieksmi pret dabu, par ko mūsu “zaļie” pat sevišķu satraukumu neizrāda (par šādu kampaņu acīmredzot netiek pietiekami labi maksāts).
Cits bieži dzirdēts stāsts ir, ka kūlas dedzinātāji nereti paši sevi padara par upuriem, proti, nodedzina ne tikai kūlu, bet arī savu māju vai kūti vai pat, kā rāda pērnā pavasara pieredze, līdzcilvēku. Cilvēka stulbumu var izārstēt tikai traģisks notikums, taču ļoti negribētos, ka kūlas dedzinātāji sastaptos ar šo patiesību.
Nekādi nav attaisnojama tā dīvainā pilsoņu grupa, kas kūlu dedzina ļaunprātīgos nolūkos. Vēl varētu attaisnot bērnus, kas tā dara, un tur var runāt gan par vecāku, gan pirmsskolas izglītības iestāžu atbildību. Taču ārpus jebkuras kritikas ir pieaugušie, kas kūlu aizdedzina “tāpat vien”, sak, lai sirdij un acīm būtu prieks. Latvijas pašvaldībām ir jādomā par bargākiem sodiem šiem “kūlajiem” dedzinātājiem. Tiesa, dedzinātāji visbiežāk ir grūti notverami, taču arī pārdesmit latu naudas sods situāciju neuzlabos.
Kaut gan šis nav pirmais pavasaris, kad Latviju rotā pelnu un sodrēju lauki, ceļmalās izdeguši grāvji, tomēr atbildīgās iestādes ietiepīgi cīnās tikai ar sekām. Neizprotama ir VUGD minstināšanās ar profilaktiskiem pasākumiem – ne ielās, ne plašsaziņas līdzekļos nav redzētas sociālas reklāmas, lai gan pieredze liecina, ka tikai ar skarba vēstījuma “noraidīšanu” var ietekmēt sabiedrības attieksmi. Piemēram, Ceļu satiksmes un drošības direkcijas akcija pret braukšanu dzērumā (manuprāt, tieši tā ir palīdzējusi izbēgt no vēl citiem “asiņainajiem Jāņiem”). Ko dara VUGD? Jā, kaut kad kaut kur, kad pūcei aste ziedēs, iespējams, kaut kas tiks informēts (nevis šokējoši pārliecināts) par to, cik slikti ir spēlēties ar sērkociņiem. Šī kavēšanās liecina par ļoti primitīvām sabiedriskajām attiecībām.
