Triju pagastu krutcelēs meža ielokā pašā upītes krastā, neviena netraucēti, dzīvo Aija un Andris Doņi.
Triju pagastu krutcelēs meža ielokā pašā upītes krastā, neviena netraucēti, dzīvo Aija un Andris Doņi. Pēc dabas pilsētnieki, bet nu jau četrpadsmito gadu par savām mājām sauc Zaļenieku pagasta Skudras. Viņi ir laimīgi, jo dara savu sirdsdarbu un ir izaudzinājuši trīs brīnišķīgus bērnus.
Tērvetes meža ielokā Krimūnu, Tērvetes un Zaļenieku pagasta krustcelēs dzīvo bijušie jelgavnieki Aija un Andris Doņi. Latvijas brīvvalsts atdzimšanas laikā piepildījās Andra bērnības sapnis – pašam sava māja, ko ieskautu pļava un mežs. Andris to sauc par Dieva dāvanu, jo sapnis ir piepildījies. Doņu ģimene par saviem tuvākajiem kaimiņiem uzskata bebrus, kas mīt upē, bet īstie kaimiņi dzīvo vairāk nekā kilometra attālumā.
Zēna sapnis piepildījies
Lēni braucot pa šauro meža celiņu, ceļmalā pamanām rūpīgi kaudzītēs sakrautus akmeņus un žagarus. Andris neslēpj, ka tas ir viņu roku darbs: “Katram jāsāk ar savu sētsvidu un durvju priekšu. Sirds sāp par nekārtībām un nelietībām, ko cilvēks spēj pastrādāt. Šeit pat, nogriežoties uz Tērvetes parku, iebrauc smagā mašīna un izgāž veselu kravu atkritumu. Pie rokas jau nevienu nepieķersi, jo tā mēslu kaudze mežā nebūt nav vienīgā.
Par māju, kurā ģimene dzīvo jau 14 gadu, Aija un Andris teic, ka tā ir Dieva dāvana. “Būdams mazs puišelis, sapnī redzēju, ka dzīvoju savā mājiņā meža vidū, kurai apkārt ir pļava un klusums. Kad par to stāstīju sievai, viņa tikai nosmējās, ka blakus vajagot vēl upīti. Un te tā arī ir – ar savu peldvietu, tur dzīvo arī seši bebri,” stāsta Andris, bet sieva turpina: “Kad vēl dzīvojām Jelgavā, mana draudzene bija dzirdējusi, ka Tērvetes dabas parkā piedāvājot darbu parka galvenajam māksliniekam. Tā nu vīrs dabūja darbu Tērvetē. Mums piedāvāja divas mājas un mums iepatikās Skudras. Kad pārcēlāmies uz šejieni, bērni vēl bija maziņi. Klusums un miers, svaigs gaiss – īsts paradīzes dārzs. Kad Latvijā sākās privatizācija, māju privatizējām.”
Viss nāk no debesīm
Apmēram gadu Aija nodzīvoja bez darba, taču tad Zaļenieku pamatskolā bija vajadzīga ģeogrāfijas skolotāja. To Aija bija studējusi, tāpēc sāka strādāt skolā, vēl bērniem viņa māca arī vēsturi un civilzinības. “Darām savu sirdsdarbu un jūtamies laimīgi. Mums ir trīs brīnišķīgi bērni – Anta, Jānis un Jēkabs –, kā arī divi mazdēliņi – Toms un Jānītis. Jēkabs mācās Vācijā 11. klasē. Viņš mums ir interesantākais bērns, ļoti pašapzinīgs, un pats panāca, ka tagad var mācīties Vācijā. Neviens no mums nav liels valodnieks – Jēkabam tas nāk no debesīm, gluži tāpat kā mēs viens otram (rāda uz Andri), tāpat kā mūsu māja,” smej Aijas kundze.
Uz jautājumu, vai nav bail, ka bērni aizies dzīvot uz pilsētu, Andris atmet ar roku: “Nē, mums jau vēl aug mazdēli! Ja bērni jūt, ka te ir viņu mājas, tad tā ligzdiņa, kur atgriezties, kur grūtā brīdī rast mierinājumu. Vasarā mums te ir kā kopmītnēs, jo cilvēki iet un nāk bez pārtraukuma,” tā saimnieks.
Tikai pagājušajā gadā Doņu ģimenei īpašumus izdevās reģistrēt Zemesgrāmatā, tāpēc tagad droši var ķerties pie pamatīgajiem apkārtnes labiekārtošanas darbiem. “Mums šī zemīte jāpārvērš par paradīzes stūrīti,” teic Andris.
Skolotāja un galma mākslinieks
Andris un Aija apmēram pusi kopdzīves pavadījuši Jelgavā. 31. martā pāris svinēja 31. kāzu jubileju. Andris smej, ka Jelgavā bijis galma mākslinieks, gatavojis projektus dažādiem pasākumiem un svētkiem, noformējis izstādes, veidojis skices un zīmējis. Tagad viņš ir Tērvetes dabas parka galma mākslinieks. Andris ir iemīļotās Rūķu pilsētiņas skiču autors, viens no idejas autoriem un realizētājiem. Kopš Tērvetes parkā apskatāma Rūķu pasaulīte, dzīvot kļuvis interesantāk. Idejas Andra galvā kņudēt kņud saviem desmit gadiem uz priekšu, tikai nepietiek finansējuma, lai tās realizētu. Andris uzskata, ka katru gadu parkā vajadzētu kaut ko jaunu un saistošu. “Līdzīgus parkus esam redzējuši arī citur pasaulē. Žēl, ka pie mums ir tik ierobežotas iespējas. Daudzas idejas netiek realizētas, jo diemžēl atrodas cilvēki, kas visu noposta. Tāpēc mums jāveido tādas lietas, ko nevar aiznest, salauzt, apgānīt, un tas ir bēdīgi,” secina mākslinieks.
Andris atzīst, ka parks nevar strādāt tikai ar pašfinansējumu, taču peļņu tas tikpat kā nedod. “Latvijas valsts mežos” iesniegts kārtējais projekts kādas idejas realizēšanai, zināms, ka tas ir apstiprināts, tagad jāgaida finansējums. Ja naudiņa būs, tad Tērvetes parkā pavērsies arī koka valstība ar meža ķēniņa galmu. Patīkami, ka parka sakopšanā un labiekārtošanā iesaistās arī jaunieši. Piemēram, Rīgas Amatniecības vidusskolēnu gatavotie deviņi rūķi ceļotāji. Lai gan no mākslinieciskā viedokļa tie nav profesionāli un perfekti, apmeklētājiem patīk.
Andris arī savam priekam ņem rokā kaltu, āmuru un kaut ko izveido. Viņa kontā ir vairāki rūķi, top divas Anneles. “Kāda kundzīte pasūtīja rūķus, kurus uzdāvināja saviem mazbērniem,” stāsta mākslinieks. Viens no pēdējiem Andra darbiem parkā ir meža ķēniņa galma nojume ar prinča un princeses goda krēsliem.
Aija Zaļenieku pusē un arī rajonā pazīstama kā ļoti aktīva skolotāja. Viņa katru gadu bērnus gatavo konkursam “Iepazīsti pasauli”, ko Jelgavā rīko Rita Barona. Uzvarētājiem balvā ir ceļojums. “Tas bērniem ir milzīgs stimuls mācīties un gatavoties konkursam, īpaši lauku skolu. Zaļeniekos ir ļoti centīgi audzēkņi, tāpēc ar lielu darbu un ieguldījumu kāds no mūsējiem gandrīz katru gadu ir uzvarētāju godā un nopelna ceļojumu. Šogad no Zaļeniekiem uz Slovākiju brauks septiņi bērni. Tas no vienas mācību iestādes rajonā ir visvairāk. Līdz ar to arī man ir iespēja ceļot, ko šogad noteikti izmantošu,” atzīst Aija.
Vīrs smej, ka sievas lielākais hobijs ir “rakties” pa grāmatām. “Vislabākā dāvana, kāda vien var būt, man ir grāmata, kāda enciklopēdija,” noteic skolotāja.
Laime nav citos, laime ir sevī
Rīt Pūpolsvētdiena, bet pēc nedēļas jau Lieldienas. Tagad namā ir neierasts klusums, bet 1870. gadā celtajās cara muižkunga mājās “Skudras”, kur tagad mīt Doņu ģimene, nākamo svētdien noteikti būs īsti svētki. Ciemos atbrauks bērni un mazbērni, tiks krāsotas un ripinātas olas, un, protams, būs šūpošanās saimnieka darinātās šūpolēs.
Pirms atvadīšanās no Aijas un Andra, kad vaicāju, vai droši varat teikt, ka esat laimīgi un ka viss, kas dzīvē ar jums noticis, patiešām ir nejaušība, viņi atbildēja:
“Ja tu no sirds ko vēlies un pat kādreiz sapnī to esi redzējis, ja tu dzīvē paklausi tam redzējumam, es ticu, ka reiz tas nāks bez pūlēm un pats rokās ieliksies. Ja tu no sirds mīli dzīvi, patiesību un apzinies, ka lielākā vērtība dzīvē ir pati dzīve, tu noteikti esi laimīgs. Arī mums dzīvē daudz kas notiek it kā nejauši, bet patiesībā Dievs cilvēkam dod vairāk, nekā viņš spēj saprast, iedomāties un vēlēties. Mēs tiešām esam laimīgi!”
