Karls Otto Šlau dzimis 1920. gadā Kuldīgā, taču, kad tēvs Vilhelms Šlau kļuva par Jelgavas Vācu ģimnāzijas direktoru, viņš ar ģimeni pārcēlās uz mūsu pilsētu.
Karls Otto Šlau dzimis 1920. gadā Kuldīgā, taču, kad tēvs Vilhelms Šlau kļuva par Jelgavas Vācu ģimnāzijas direktoru, viņš ar ģimeni pārcēlās uz mūsu pilsētu. Līdz vācbaltiešu izceļošanai bijušajā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā pavadītā bērnība un jaunība ļāva šo vietu iemīlēt, un tas vēlāk izpaudās arī vēstures pētījumos. K.O.Šlau 1938. – 1939. gadā studējis vēsturi Latvijas Universitātē, bet pēc pārceļošanas uz Vāciju – tieslietas Bonnas Universitātē. Strādājis vairākos atbildīgos amatos dažādu Rietumvācijas federālo zemju izglītības un kultūras ministrijās. Pēc pensionēšanās ievēlēts par Vācbaltu ģenealoģijas biedrības priekšsēdētāju, un no tā laika viens no viņa vēstures pētniecības virzieniem bija Jelgavas vācbaltu ģimeņu vēsture. K.O.Šlau miris 2001. gadā.
Nozīmīgākais viņa darbs par Jelgavas vēsturi ir “Mitau im 19 Jahrhundert” (Jelgava 19. gadsimtā), kas veltīts Jelgavas birģermeistara Franča fon Cukalmaglio dzīvei un darbībai. Vēsturnieks savā darbā izmantojis plašu avotu un literatūras klāstu. Vērtīgi ir no vācbaltiešu arhīviem, tajā skaitā Mārburgas Herdera institūta, publicētie fotomateriāli. Autors 19. gadsimtu parāda kā īpaši rosīgu saimnieciskajā jomā. Šajā darbā parādās arī sociālās un politiskās pretrunas pilsētas sabiedrībā, viņa galvenais varonis birģermeistars Cukalmaglio nonāk konfliktā ar Jelgavas amatnieku cunfšu priekšstāvi namdara amata meistaru Pēteri Grīnfeldu par pilsētas pārvaldes jautājumiem. K.O.Šlau parāda, ka Jelgavas vācbaltu sabiedrība nav vienots veselums, tajā izpaužas dažādas sociālās, politiskās un ekonomiskās intereses. Attiecībā uz vācu amatniekiem viņš min, ka, “ņemot vērā, ka amatnieki apmierināja iedzīvotāju pamatprasības un arvien vairāk iekļāvās tirgotāju skaitā, viņi pilsētas politiskajā dzīvē ieņēma galveno pozīciju.”
K.O.Šlau pētītā Jelgavas vēsture 19. gadsimtā ir dinamiska, tajā darbojas ne tikai personas, bet arī vēsturiskās vietas, kuras iemieso 19. gadsimta pilsētnieku aktivitātes. Kultūras dzīvē vēsturnieku vairāk interesē vietējo vāciešu aktivitātes, kurās viņš apskata arī vairākas mazāk pazīstamas personības.
Darbs interesants arī ar ieskatu nacionālajā sastāvā. Vācbaltietis K.O.Šlau parāda pilsētas minoritātes latviešu jeb, kā vācu autori apzīmē, nevācu (undeutsche) izvirzīšanos saimnieciskajā un kultūras jomā. Viņš uzsver, ka latviešu nacionālās kustības pirmsākumos tās pārstāvjiem bija vāciska izglītība. Arī Jelgavā nebija retums tā sauktie pusvācieši, kas, lai gan bija ģermanizēti, tomēr saglabāja saikni ar savu agrāko tautību. Kā spilgtu piemēru vēsturnieks min rātskungu un tirgotāju Johannu Ulrihu Valdemāru.
Otrs nozīmīgs K.O.Šlau darbs ir par Jelgavas jaunāko laiku vēsturi “Bolschewikenzeit in Mitau.
9 Januar – 18 März 1919”. Tajā autors no vācbaltiešu viedokļa apskata laiku, kad “gandrīz katru vācbaltiešu ģimeni kaut kādā veidā skāra boļševiku valdīšana”. Lai arī Jelgavā nebija īpaša terora, tomēr, pēc autora vārdiem, “upuru skaits svarīgs ir tikai statistiķiem, nevis ar to tieši saistītajiem, kam katrs zaudējums sāp vienlīdz smagi.”
K.O.Šlau, lai raksturotu boļševiku motīvus un rīcību, kā galvenos avotus izvēlējies vācbaltiešu dienasgrāmatas, vēstules un piezīmes. Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu, vācbaltu vēsturnieks atspoguļo arī boļševiku viedokli. Autors secina, ka liela nozīme 1919. gada saspringtajā situācijā bija psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, jo totalitārā ideoloģija vēl nebija sasniegusi boļševiku atbalstītāju apziņu. Pret vācbaltiešiem sarkanais terors vērsās tāpēc, ka viņiem bija augstāks materiālais stāvoklis, kas bija labs pamats boļševikiem uzskatīt tos par šķiras ienaidniekiem.
K.O.Šlau mīlestību pret savu bērnības un jaunības dienu pilsētu parādījis arī plašākā rakstā “Zur Gründungs und Verfassungsgeschichte der Stadt Mitau (Jelgava) in Kurland (1265 – 1795)” (Kurzemes pilsētas Mītavas (Jelgavas) dibināšanas un satversmes vēsture), kas publicēta vācbaltiešu izdevumā “Zeitschrift für Ostforschung” 1993. gadā. Tajā autors apkopojis vācbaltu vēstures literatūrā sastopamu informāciju par Jelgavas pils uzcelšanu 13. gadsimtā, pilsētas tiesību iegūšanu un uzplaukumu Kurzemes un Zemgales hercogistes gados (16. – 18. gadsimtā), pilsētas ģerboņa attīstību u.tml.
Karls Otto Šlau bija iekļāvies pasaules vēstures jaunākajā tradīcijā, mēģinot ar lokālās vēstures attēlojumu parādīt kopējās tendences plašākā laikā un telpā. Kaut gan vēsturnieks atteicies no vācu tradīcijas daudz rakstīt apkopojošus darbus, viņa pētījumi tomēr var būt interesanti ne tikai jelgavniekiem, bet arī plašākai auditorijai.
