Pastniekiem laukos vienmēr bijusi īpaša sūtība. Viņi ir tie, kas atnes ilgi gaidīto vēstuli vai pensiju; viņi ir tie, kas uzklausa vientuļo pensionāru, kam sirds pilna un gribas ar kādu vienkārši parunāt.
Pastniekiem laukos vienmēr bijusi īpaša sūtība. Viņi ir tie, kas atnes ilgi gaidīto vēstuli vai pensiju; viņi ir tie, kas uzklausa vientuļo pensionāru, kam sirds pilna un gribas ar kādu vienkārši parunāt. Viņi ir tie, kas ik dienu, arī lielā salā un putenī, vairākus kilometrus brien dziļas kupenas, lai nogādātu Ziemassvētku apsveikumus katrā pastkastītē.
Lai uzzinātu, kā sokas pastniekiem laukos, “Ziņas” viesojās Elejas pasta nodaļā, kur strādā septiņi darbinieki – pieci pastnieki, operatore un pasta nodaļas vadītājs.
Telegrammas sūta aizvien retāk
Elejas pasta nodaļas vadītājs Andis Cēreps “Ziņām” stāsta, ka visbiežāk cilvēki uz pastu nāk maksāt par komunālajiem pakalpojumiem, abonēt vai pirkt laikrakstus, kā arī, protams, saņemt pensijas un pabalstus.
Agrāk tik ļoti iemīļotais un populārais sazināšanās līdzeklis vēstules lēnītēm kļūst aizvien retāka parādība. Lai gan, salīdzinot ar pilsētniekiem, kam tehniskās iespējas ir daudz plašākas (lauciniekiem mazāk pieejams internets un e – pasts), laukos vēstules raksta vairāk nekā pilsētā. Vidēji dienā, kad nav lielu svētku, caur pastnieku rokām iziet 30 vēstuļu.
Par izmirstošu lietu kļuvušas telegrammas, tās cilvēki sūta ļoti reti. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai un mobilajiem tālruņiem gandrīz katrā mājā, telegrammu galvenā sūtība kļuvusi maznozīmīga. “Pa gadu pie mums nosūta kādas divas trīs telegrammas, ne vairāk,” teic priekšnieks. Īsziņas iznākot gan lētāk, gan ātrāk, jo telegramma pie adresāta nonākot pusstundas laikā.
Kad cilvēki saņem naudiņu, pašai prieks
Operatore Laima Dragūna ir elejniece, viņu pastā var sastapt ik dienas. Savam darbam Laimas kundze uzticīgi kalpo jau 13 gadu. Viņa smaidot stāsta, ka cilvēki uz pastu atnāk ne tikai samaksāt rēķinus vai nopirkt avīzīti, bet arī parunāties. “Kad ir labs garastāvoklis, tad runā labu, kad slikts, sūdzas par grūto dzīvi, politiķiem, cik viņi slikti un kā šmauc, kā arī par to, cik maz naudiņas makā.”
Laimas kundze teic, ka pastā visbiežāk iegriežas pensionāri. Pieplūdums jūtams pensiju dienā. “Mēs turamies tieši uz pensionāriem,” piebilst operatore. Vislielākā piekrišana esot rajona avīzei un “Latvijas Avīzei”, bijušajai “Lauku Avīzei”. No žurnāliem visvairāk elejnieki lasot “Ievu” un “Privāto Dzīvi”, kas lauku cilvēkiem ļoti ejot pie sirds.
Uz jautājumu, vai Laimas kundze cilvēkus, kas nāk uz pastu, pazīst, viņa smaidot atteic: “Viņi mūs zina, un mēs viņus zinām. Ziemassvētkos saņemam pat apsveikumus, kur mūsu mīļie apmeklētāji pastam vēlē laimi un panākumus.”
Laimas Dragūnas priecīgākās dienas esot tās, kad klienti saņemot naudiņu – “viņu sejas atplaukst smaidā, un acis daudz gaišāk mirdz. Savukārt, kad naudiņa jāmaksā, cilvēki sašļūk! Tas uzreiz ir jūtams! Tad arī sākas sūdzības par to, cik visiem grūta dzīve, dārgas lietas un maz naudiņas.”
Par savu darbu Laimas kundze teic tikai labāko. “Man tīri labi patīk darbs ar cilvēkiem. Varbūt tas tādēļ, ka visi ir savējie. Ja būtu sveši, tad,” viņa aizdomājas, “iespējams būtu citādi. Savējie arī ir daudz saprotošāki – ja iznāk kāda neskaidrība ar naudiņu, pārskaitīšanās vai kas tamlīdzīgs, viņi atnāks, atdos, sapratīs. Visādi gadās…”
Pastnieku mīl un peļ
Pasta nodaļā iegriežas pastniece. Pirms viņa sāk sarunu ar “Ziņām”, aprunājas ar apmeklētāju. Skaidri redzams, ka pastniece elejniekiem ir labs draugs, kas nekad neatteic palīdzīgu roku.
Elejniece Inese Kibarta pastā strādā gandrīz četrpadsmit gadu – sākumā par operatori, tad par priekšnieci Lielplatonē un atkal Elejā – par pastnieci. “Šis darbs man ir ielikts jau šūpulī, es turpinu pastnieku dinastiju. Mamma visu mūžu nostrādāja par pastnieci, arī tante visu mūžu strādāja par pasta priekšnieci. Man šis darbs vienkārši patīk!”
Inese pastu iznēsājot centrā, tādēļ lieli gabali neesot jāstaigā. “Kad var izbraukt, pastu vedu ar divriteni, kad nevar – eju kājām.” Vissmagākās somas iznākot nest ceturtdienās, tad elejnieki gaida programmas. Uz jautājumu, kas visvairāk pastnieka somā esot, Inese ilgi nedomājot atteic: “Rēķini. Mēs jau vairs neko nevaram atļauties pasūtīt. Avīžu ar katru mēnesi paliek aizvien mazāk un mazāk. Nav cilvēkiem naudas. Arī vēstuļu ir ļoti maz,” skumji noteic pastniece.
Visvairāk Inese esot gaidīta pensijas dienās, tās pastniece iznēsā pa mājām. Tad arī cilvēki stāsta, kas uz sirds. “Viss ir jāuzklausa – grūta dzīve, naudiņas nav. Vienas vienīgas problēmas!”
Savus cilvēkus, kam jāiznēsā pasts, Inese pazīst gandrīz visus. Ja uz vēstules uzrakstīta nepareiza adrese vai tikai vārds un uzvārds, tā neesot problēma. “Mēs izzīlējam,” smej Inese. “Parasti nododam adresātam, un viss ir kārtībā.”
Dienā jāizstaigā līdz 25 kilometriem
Pastnieka darbs nav viegls un drošs. Pirms gada Inesi sakodis suns. “Mēnesi dabūju nogulēt mājās. Tagad vairs uz tās mājas pusi neeju! Speciāli sunim rīklē negribas skriet. Mājas saimnieki pēc pensijas uz pastu nāk paši.”
Privātmāju īpašnieki savus mīluļus cenšoties savākt, taču esot arī niknie krancīši, kas skrien virsū. “Lauku iecirkņos problēmas ar suņiem ir daudz lielākas nekā man – strādāju centrā, kur lielākoties ir dzīvokļi.”
Pastniece pārzinot visus iecirkņus, visos ir strādāts. Lielākais gabals, kas pastniekam iecirknī dienā jānostaigā, ir gandrīz 25 kilometri. “Ne visur katru dienu jābrauc, ne vienmēr ir vēstules vai avīzes, bet meitenēm, kas strādā lauku iecirkņos, ir grūti. Bieži garie gabali jāiet kājām, jo ne vienmēr var izbraukt ar riteni. Ziemā lielākoties jābrien kājām. Grūti! Te uz vietas (centrā) ir vieglāk,” Inese paliek domīga.
Viņa atceras, ka “visādi brīnumi bijuši, gājis dažādi. Pastnieks vienmēr visur ir vainīgs. Gadās, ka mūs arī izlamā. Ja kaut kas nav saņemts, pastnieks ir vainīgs. Tas ir svēts likums! Ja, piemēram, rēķins nav atsūtīts, vainīgais ir pastnieks! Pastkastītē nav ielikts kāds paziņojums – pastnieks vainīgs. Tālāk neviens nemeklē, meklē mūsu somā. Piezvana priekšniekam un saka – paskatieties pastnieka somā, tur ir jābūt!”
“Pastnieki laukos ir liels spēks”
“Godīgi sakot, es pastniekus apbrīnoju. Kā viņi pamanās aiz suņa pastkastītē ielikt avīzi vai vēstuli! Lauku pastnieki ir ļoti liels spēks, viņi ir kā otrais ģimenes ārsts, kas uzklausa, atnes sen gaidītu vēstuli vai ikdienas avīzi ar jaunākajām ziņām un izpalīdz, kad vajag ko nogādāt uz pastu,” spriež Latvijas Pasta Zemgales reģiona direktore Inna Semjonova.
Pārsvarā par pastniecēm strādā sievietes. “Vīriem tas laikam ir pārāk smagi,” smej I.Semjonova. “Kaut gan darbs ir grūts, cilvēki to ar prieku dara padsmitiem gadu.” Daudzi pastā strādājošie šo amatu manto no iepriekšējām paaudzēm – vecākiem un vecvecākiem.
