Sestdien Jelgavā un Kalnciemā notika izglītības reformas pretinieku jeb tā saukto krievu skolu aizstāvju sapulces. Tajās piedalījās divi kreisā spārna Saeimas deputāti Jakovs Pliners un Andrejs Aleksejevs, kā arī vēl daži izglītības reformas pretinieki.
Sestdien Jelgavā un Kalnciemā notika izglītības reformas pretinieku jeb tā saukto krievu skolu aizstāvju sapulces. Tajās piedalījās divi kreisā spārna Saeimas deputāti Jakovs Pliners un Andrejs Aleksejevs, kā arī vēl daži izglītības reformas pretinieki.
Uz pasākumu Jelgavā Pieaugušo izglītības centrā no vietējiem bija sanākuši ap trīsdesmit līdz piecdesmit interesentu, pārsvarā krievu skolēnu vecāki un vecvecāki. Jaunieši zālē bija varbūt divi vai trīs. Sapulces sākuma laiks pulksten 13 jau bija piecpadsmit minūšu pāri, kad sapulces vadītājs Jurijs Petropavlovskis, atvainodamies, ka nevar laikā sākt, klātesošiem palūdza atļauju pagaidīt jauniešus, kas aizkavējušies pastaigā pa pilsētas ielām. Pusdivos ar uzsaucienu krievu valodā: “Sveika, Jelgava!” beidzot ieradās apmēram divdesmit jauniešu grupa. Daudziem jakas vaļā, un zem tām T krekli ar uzrakstiem “Nē – reformai! Rokas nost no krievu skolām!”. Rīdzinieki droši vien mūsu pilsētā bija drusku nomaldījušies. Kaut gan varbūt tieši tāda demonstratīva pastaigāšanās pa Jelgavu bija viņu aktīvās propagandas plānā, jo, vērojot tālāko sapulces gaitu, nekādi citādi Rīgas desants, kā viņi paši sevi sauca, neizpaudās. No viņiem īsi runāja tikai kāda meitene, ko pieteica kā Strasburgas grupas dalībnieci.
Deputāti esot balsojuši dzērumā
Visilgāk uzstājās Saeimas deputāts J.Pliners. Viņš diezgan vaļīgā tonī atstāstīja krievu skolu reformas vēsturi. Proti, 6. Saeimas pēdējā sēdē, kur deputāti bijuši iedzēruši, ticis pieņemts likums, ka turpmāk izglītība skolās būs tikai valsts valodā. Izdales materiālos šis 6. Saeimas likums nekur nebija citēts, bet droši vien jau deputātam ir taisnība, ka apmēram tāds likums arī bijis. Par to, ka pozīcijas deputāti balsojuši alkohola reibumā… Nezin vai. Bet tāds diemžēl ir J.Plinera runas stils – diezgan nievājošs pret Latvijas Republikas augstākās varas institūcijām. Par tādām lietām var pat celt prasību tiesā. No otras puses – negribētos ar visu krūti mesties aizstāvēt mūsu valstij, jādomā, lojālos tautas kalpus, kas ne vienreiz vien ir nobalsojuši par likumiem un noteikumiem, kas drīz vien pašiem jāgroza. Valoda ir smalka lieta, kur nevar cirst ar cirvi vai griezt ar nazi.
Pieminot pirmo brīvvalsti, J.Pliners ieteica tā laika modeli. Proti, līdz padomju okupācijai Latvijā bijušas valsts finansētas mazākumtautību skolas, kurās visi priekšmeti mācīti krieviski, bet latviešu valodas stundas notikušas sešas reizes nedēļā. Tolaik gan krievi Rīgā tiešām bija mazākumtautība, un latviešu valodai un tautai izzušanas briesmas nedraudēja. Tagad situācija ir cita. Acīmredzot tā prasīs gudru un līdzsvarotu risinājumu. Taču vismaz Jelgavā Rīgas “desantnieki” to nemeklēja. Jelgavnieki pat netika pie vārda. Rīgas viesi nosauca datumus, kad visiem jābūt Rīgā uz pretreformas manifestāciju (1. maijs, vieta nav norādīta) un kad savā skolā jārīko tukšo solu diena jeb streiks (15. un 16. aprīlis). J.Pliners vēl piebilda: “Pagājušajā reizē mēs bijām maz – tikai divdesmit tūkstošu. Vajadzētu simts tūkstošu, tad būs pietiekami, lai reformu atceltu.”
Interesanti, ka reformas pretinieku runās nedzirdēju piesaucam ne Puškinu, ne Šukšinu, ne Tarkovski, ne Visocki vai citus krievu kultūras dižgarus. Tā vietā skanēja “mūsu desants Jelgavā un citās Latvijas pilsētās”, “izlauzīsimies”, “mūsu Staļingrada” “Repše bija neprātīgs, taču Emsis ir viltīgs ienaidnieks”, “četrpadsmit gadu esam cietuši…”. Un runa nav tikai par pārmērīgo latviešu valodas mācīšanu krievu skolās. Sapulcē atklāti tika piebilsts, ka tālākais solis būtu krievu valodas kā valsts valodas atzīšana. Bet tas ir jau diezgan bīstami.
Kalnciemā streiko tikai nesekmīgie
Pēc desanta Jelgavā deputāti J.Pliners, A.Aleksejevs un daži viņu domubiedri ieradās Kalnciemā Kaigu vidusskolā, kur ir krievu mācību valoda. Kā “Ziņām” pastāstīja skolas direktore Nadežda Mikele, pēc vairāku vecāku iniciatīvas arī tur tika organizēta sapulce krievu skolu aizstāvībai. (Sapulcē skolas zālē bija astoņi skolēnu vecāki – red). Atšķirībā no Jelgavas Pieaugušo izglītības centra, kur nevarēja manīt nevienu Skolu valdes vai pilsētas Domes pārstāvi, Kalnciemā situācija izvērtās pavisam citāda. Pirmā sapulcē klātesošos uzrunāja Kalnciema Domes priekšsēdētāja Aija Tračuma, pēc viņas izteicās N.Mikele un Kalnciema pamatskolas direktore Anita Klupša. Cienījamās kundzes mierīgi un pacietīgi izstāstīja, kāda ir situācija pilsētā, kādēļ tur pirms deviņiem gadiem tika dibināta latviešu sākumskola, kā tā izveidojās par pamatskolu un kādēļ tagad būtu jāapvieno krievu un latviešu skola. Kad J.Pliners jautāja: “Cik pilsētā ir krievu un cik latviešu bērnu?” A.Tračuma diplomātiski atbildēja: “To ļoti grūti pateikt. Ja mans vīrs ir krievu tautības, kā jūs domājat – mani bērni ir latvieši vai krievi?” Uz kādas kalnciemietes jautājumu, kādēļ latviešu pamatskolas direktore A.Klupša neatrunā krievu bērnu vecākus, kas iesniedz dokumentus viņas vadītajā skolā, repliku izteica pats deputāts J.Pliners: “Kurš direktors gan ies atrunāt vecākus atdot bērnus viņa skolā!”
Runājot par izglītības reformu, Kaigu vidusskolas direktore N.Mikele sarunā ar “Ziņām” teica, ka, viņasprāt, skolām pašām vajadzētu ļaut noteikt, kādus priekšmetus kādā valodā mācīt. Tas atkarīgs no pedagogu kadriem un iespējām. Viņa pati Kaigu vidusskolā māca fiziku – skaidrojums pārsvarā ir krievu, bet mācību grāmata latviešu valodā. Sarunā ar “Ziņām” direktore piebilda: “Padomju laikā skolēns, kuram latviešu valodā bija divi, neskaitījās nesekmīgais. Tagad par daudz ir pagriezts uz pretējo pusi. Tas nav īsti pareizi.”
Sapulcē Kalnciema latviešu pamatskolas direktore A.Klupša atzina, ka būtu labi, ja skolēnam būtu iespēja mācīties dzimtajā valodā (par to viņa izpelnījās klātesošo aplausus). Taču kā izskaidrot, ka daudzas krievu ģimenes izvēlas saviem bērniem latviešu skolu? Iespējams, daudzviet trūkst latviskas vides. Vecāki saprot, ka, lai labi iemācītos kādu valodu, vajadzīgas ne tikai mācību stundas, bet arī vide, kurā šo valodu lieto. Doma bērnu sūtīt latviešu skolā varētu būt tādas vides meklējums. Nav šaubu, ka Rīgas krievu skolēniem atrast latvisku vidi ir vēl grūtāk. Problēmu tur droši vien būs vairāk.
