Svinēt 1. aprīli teātris nav jāmudina – tam labs garastāvoklis ierakstīts iekšējās kārtības noteikumos.
Svinēt 1. aprīli teātris nav jāmudina – tam labs garastāvoklis ierakstīts iekšējās kārtības noteikumos. Jelgavas Studentu teātris, kā zināms, svin, arvien paturot prātā izjokošanas un pārsteiguma ciešo saistību. Šajā smieklu dienā “Jelgavas baltajos kreklos” uz vienas skatuves tikās teātrasports un improvizācijas garā forma.
Pusnaktī pārsteigumu parādi noslēdza faķīra priekšnesums (Gints no Liepājas jauniešu teātra “Rikošets” ne vienreiz vien skatītājus aicināja nākt tuvāk un pārliecināties par to, vai viņa dedzināšanās, durstīšanās un gulēšana uz stiliem notiek pa īstam). Līdz tam skatītājus vadīja Studentu teātra režisore Astra Kacena un improvizatoru grupas “Pēdējā pirmizrāde” dalībnieks Raimonds, kas pārsteigumu sagādāja arī sev, darbojoties bez jebkāda iepriekšuzrakstīta scenārija. Taču pats galvenais tovakar bija teātrasporta un tā turpinājuma – garās formas improvizācijas – vēsturiskā tikšanās: Studentu teātris un viesi no Rīgas “krekliem” improvizatoru grupa “Pēdējā pirmizrāde” katrs savu teātri pirmoreiz spēlēja vienā sarīkojumā.
Vakars sākās ar tradicionālo teātrasporta spēli. Tajā par tiesnešu un skatītāju simpātijām dažādās aktieriskās izteiksmes tehnikās sacentās komandas “Strāvas vads” un “Trakais miers”, kas sīvā cīņā uzvarēja.
Pēc tam uz skatuves kāpa veterāni “Pēdējā pirmizrāde”, lai risinātu izteiksmes līdzekļu ziņā neierobežotus vairākdaļīgu paralēlu stāstu tēlojumus, kamēr skatītāju neizbalsoti palika divi: versija par lidostas ieņemšanu un kāda kinorežisora debijas darba tapšanu.
Par pilnīgu atraisītību gādāja vakara trešā daļa – māksliniecisko priekšnesumu konkursa “Ko tu proti?” parodija, kurā abu teātru pārstāvji trīs komandās sacentās paši ar sevi.
Daloties iespaidos, bija jāatzīst – ne tikai režisores acs neļāva par vislabāko nosaukt ko atsevišķu. Arī skatītāja vērojumā 1. aprīļa nakts “kreklos” bija vienots notikumu plūdums – bez nepatīkamiem pārrāvumiem. Skatītājs guva tās izjūtas un pārdomas, kādas būtu jāsniedz labai teātrasporta un garās formas spēlei – pirmā daļa nostiprināja labu garastāvokli, kas tika papildināts ar zināmu “everģēliskuma” devu, otrā publikas smieklos lika meklēt skatītāja atvērtības pazīmi – gatavību nevis vērot un vērtēt no malas, bet iejusties uz skatuves redzamajos tēlos.
Pavisam citas izjūtas un pārdomas ir pašiem teātrsportistiem un viņu režisorei, noraugoties uz aizejošo pusgadu jaunā vietā un tempā, izvērtējot tā visa gaišās un tumšas puses.
Divreiz biežāka spēlēšana nekā agrāk, no vienas puses, ir iemaņu treniņš, no otras, pārslogotība. No trešās – kluba – puses, to būtu grūti uzlūkot par ko citu nekā ieguvumu: skaties, no kuras puses gribi, teātris pagaidām ir kluba nosaukuma “literāri muzikālais” pirmās daļas vienīgais “pastāvīgais uzturētāj- un attaisnotājfaktors”. Pašus spēlmaņus par izmaiņu lietderību gan vairāk nekā viss iepriekšminētais droši vien pārliecinātu apstiprinoša atbilde uz šo jautājumu: vai tagad ir lielākas iespējas deldēt to Latvijas teātrasporta galvaspilsētas iedzīvotāju skaitu, kas vēl arvien sakās nedzirdējuši tādu vārdu – “teātrasports”?
